Priekšdziedzeris

Priekšdziedzeris jeb prostata (latīņu: prostata) ir nepāra vīrišķais reproduktīvās sistēmas dziedzeris, kas atrodas starp urīnpūsli un taisno zarnu, un ir vairumam zīdītāju. Prostata ir blīvas konsistences orgāns un tai ir kastaņveida forma. Caur šo dziedzeri iet urīnizvadkanāla sākuma daļa, un tās dobumā atveras prostatas dziedzeru izvadi. Priekšdziedzera izdalītais sekrēts veicina spermatozoīdu kustīgumu. Dziedzera garums ir aptuveni 3—4 cm, bet platums 3—5 cm.^[1] Izplatītākās priekšdziedzera slimības ir prostatas adenoma un prostatas vēzis.

Uzbūve

Visu prostatu aptver saistaudu kapsula, kurā atrodas gludie miocīti, nervu šķiedru kūlīši, taukšūnas un asinsvadi.

Priekšdziedzerim ir labā un kreisā daiva, bet starp tām — sašaurinājums. Katra daiva ir sadalīta daiviņās, kuru robežas ir nenoteiktas. Katru daiviņu un katru prostatas dziedzeri apņem gareniski un cirkulāri gludo miocītu kūlīši, kam ejakulācijas brīdī saraujoties, notiek sekrēta izsviešana. Muskuļaudi pie urīnizvada piedalās arī iekšējā urīnizvada slēgšanā.

Prostatas parenhīmu (pamataudus) veido daudzi atsevišķi, salikti dziedzeri, kas atrodas saistaudu tīklā jeb stromā, kurā ir daudz gludie miocītu. Prostatas parenhīmu veido dziedzeri. Dziedzeru izvadi atsevišķi vai savienojoties atveras urīnizvadkanālā. Dihidrotestosterons regulē dziedzeru epitēlija augšanu.

Izšķir 3 dziedzeru veidus:

sīkus gļotādas dziedzerus, kas atrodas tieši ap urīnizvadkanālu (vecākiem vīriešiem no šiem dziedzeriem veidojas dziedzeraudzēji);
zemgļotādas dziedzerus, kas arī novietojas gredzenveidīgi ap urīnizvadkanālu;
īstenos prostatas dziedzerus, kas veido plašu dziedzera ārējo zonu.^[2]

Klīniski un anatomiski iedala zonās:

Centrālā — atrodas ap sēklas izsviedējkanālu (ductus ejaculatorius), šajā zonā ir ap 25% dziedzeraudu. Rezistenta pret iekaisumiem un karcinomām, šajā zonā šūnas arī nedaudz atšķiras morfoloģiski. Pēdējie pētījumi izskaidro to, ka tieši šo šūnu izcelsme ir atšķirīga (ductus mesonephricus izcelsmes šūnas).
Perifērā — sastāv ap 70% dziedzeraudu, apņem centrālo zonu un aizņem laterālo un mugurējo dziedzera daļu. Šeit veidojas lielākā karcinomu daļa.
Pārejas zona — ap urīnizvadkanālu, vairāk priekšpusē. Aizņem 5%, satur gļotādas dziedzerus.
Periuretrālā — satur gļotādas un zemgļotādas dziedzerus, tieši apņem urīnizvadu.
Fibromuskulāra stroma — atrodas priekšpusē, veido tādu kā aizsargu. Tā satur neregulārus saistaudus un lielu gludo miocītu daudzumu.^[2]

Sekrēts

Sekrētu galvenokārt veido ārējo dziedzeru sekrēts. Tas veido lielu procentuālo daļu no ejakulāta un satur daudz lipīdu un proteolītisko fermentu. Prostatas sekrētā ir fruktoze, citronskābe, daudz cinka jonu, prostaglandīnu un fibrinolizīna (šķidrina spermu), prostatas-specifisks antigēns, prostatas skābā fosfatāze (PAS) — enzīms, kas regulē epitēlija augšanu, metabolismu. Prostatas sekrēta pH ir 6,4. Acīni ne vien izdala sekrētu, bet var arī to uzkrāt. Vecākiem cilvēkiem no sabiezinātā sekrēta bieži veidojas prostatas akmeņi.^[3]^[2]

Hormonālā regulācija

Prostatu un arī sēklas pūslīšus ietekmē vīrišķie dzimumhormoni. Kastrācija izraisa šo orgānu atrofiju. Prostatas glandulocītu atkarība no androgēniem tiek izmantota praktiskajā medicīnā. Tādēļ dažu prostatas vēža formu ārstēšanā kastrācijai ir labs terapeitisks efekts. Prostata savukārt ietekmē sēklinieku ģeneratīvo un endokrīno funkciju. Pēc prostatas izoperēšanas tās novājinās. Tātad starp prostatu un sēkliniekiem ir humorāla mijiedarbība. Prostata ietekmē arī hipotalāma diferenciāciju pēc vīrišķā tipa.Tādēļ var uzskatīt, ka prostata vienlaikus ir gan ārējās, gan iekšējās sekrēcijas dziedzeris, piemēram, prostatā ir atklāti prostaglandīni.

Atsauces

↑ «Priekšdziedzeris» (latviski). Populārā medicīnas enciklopēdija. Skatīts: 2012-05-07.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 Ross M, Pawlina W (2011). Histology: A Text and Atlas (6th ed.). Lippincott Williams & Wilkins. p. 780. ISBN 978-0-7817-7200-6.
↑ Medicīniskā histoloģija. Jurijs Markovs. ISBN 978-9984-716-76-3 Izdevniecība J. T. Group , SIA Gads 2008 Lappuses 212

[neslimo-1] «Priekšdziedzeris» (latviski). Populārā medicīnas enciklopēdija. Skatīts: 2012-05-07.

[:0-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 Ross M, Pawlina W (2011). Histology: A Text and Atlas (6th ed.). Lippincott Williams & Wilkins. p. 780. ISBN 978-0-7817-7200-6.

[3] Medicīniskā histoloģija. Jurijs Markovs. ISBN 978-9984-716-76-3 Izdevniecība J. T. Group , SIA Gads 2008 Lappuses 212

[1]

[2]

[3]