Praktiskā prāta kritika

Praktiskā prāta kritika (PPK, Kritik der praktischen vernunft, izdevējs: Johann Friedrich Hartknoch, Riga, 1788) ir vācu filosofa Imanuela Kanta otrais darbs kritiskās filosofijas sērijā (pēc "Tīrā prāta kritikas" un pirms "Spriestspējas kritikas"). Tas ir viens no Eiropas kultūras un filosofijas vēsturē svarīgākajiem ētikas un morāles filosofijas sasniegumiem.[nepieciešama atsauce] Saukdams to par praktisko filosofiju, Kants "Praktiskā prāta kritikā" izstrādā morālā likuma formulu, pienākuma jēdzienu, brīvības ideju. Kanta praktisko filosofiju, kas balstās pienākuma jēdzienā, dēvē par deontoloģisku.

Darba priekšvēsture

labot šo sadaļu

Kants par morāles filosofijas tēmām domājis jau pirms PPK. Vispilnīgākais Kanta ieskats praktiskajā filosofijā pirms PPK ir "Tikumu metafizikas pamatojums" (Grundlegung zur Metaphysik der Sitten, 1785), kas ir īss, taču ļoti koncentrēts darbs, kurā paustās idejas var uzskatīt par kodolu arī PPK paustajām idejām.

Praktiskā prāta kritikā paustās idejas

labot šo sadaļu

Kategoriskais imperatīvs

labot šo sadaļu

Kants, uzskatīdams, ka cilvēks savā rīcībā (πρᾶξις, no kā vārds "praktisks") vadās pēc līdzīga veida kārtulām, kādas lieto, kad spriež teorētiski (atšķirība ir tajā, ka prāta teorētiskais lietojums tiecas uz izziņu, praktiskais — uz rīcību), proti, griba tiek artikulēta priekšrakstā, iedala visus priekšrakstus maksimās un likumos, savukārt to noteicējpamatus Kants iedala materiālos un formālos. Maksima ir subjektīvs gribas priekšraksts, proti, mana vēlme uzsmēķēt var būt atsevišķi manas gribas priekšraksts, bet ne kāda cita, un tāds lietu stāvoklis mūs apmierina. Likumi, turpretī, ir objektīvi gribas priekšraksti, kuri attiecas uz jebkuru, piemēram, satiksmē ir jāievēro luksofora gaismas signāli. Tomēr, Kants apgalvo, manu gribu kustināt var divu veidu dzinuļi — materiālie gribas noteicējpamati, kuri balstās manā sajūtā, piemēram, izsalkuma sajūtā, un formālie gribas noteicējpamati, kuri balstās likuma formā, proti, ir tādi noteikumi, kas jāievēro it visiem. Kants uzskata, ka dvēselē pastāv likums, kurš nenosacīti (a-priori) definē saprātīgas būtnes gribu, un sekot šim likumam ir saprātīgas būtnes pienākums. Tīrā praktiskā prāta pamatlikums ir:

"Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu."[1]

Kantaprāt, jābūt tā, lai mana griba pakļautos šim likumam, un es katrā savā rīcībā vadītos pēc tīrā praktiskā prāta pamatlikuma. Tāds ir mans kā saprātīgas būtnes pienākums, un tā rīkoties ir saprātīgi. To sauc par kategorisko imperatīvu tādēļ, ka "imperatīvs" (no latīņu valodas- "pavēle") kā prāta pavēle subjektam, var būt gan kategoriska, proti tāda, kura jāievēro nenosacīti (jebkurā situācijā), gan hipotētiska (tāda, kuru ievēro, ja grib sasniegt kādu noteiktu mērķi, Kants min, ka jebkura prasme sevī ietver hipotētiskos imperatīvus). Hipotētisko imperatīvu lieliski izsaka loģiskā forma "ja, ... tad ...", proti, ja es gribu sasniegt kādu noteiktu mērķi, man jādara sekojošais.[2] Turpretī kategorisko imperatīvu izsaka jābūtība (sollen),- man kaut kas jādara neatkarīgi no nekā. Tā kā Tīrā praktiskā prāta pamatlikums attiecas uz saprātīgu būtni nenosacīti, to sauc par kategorisko imperatīvu.

Pienākums un brīvība

labot šo sadaļu

Cilvēka kā saprātīgas būtnes pienākums (Pflicht) ir sekot morālajam likumam; ciktāl saprātīga būtne rīkojas kā saprātīga būtne, Kantaprāt, tās rīcība nenonāks pretrunā ar morālo likumu. Tādējādi saprātīga būtne jebkuru savu ieceri, kura formulēta kā maksima, var apskatīt no morālā likuma aspekta, un pārbaudīt, vai tā seko šim likumam. Kants dod piemēru — ja desmitgadīgam zēnam jautā par, piemēram, tuva cilvēka nodošanu kāda savtīga iemesla dēļ, tas itin labi bez nekādas sagatavošanās atbild, ka tāda rīcība ir nepieņemama.[3] Tas, Kantaprāt, parāda, ka morālais likums ir ikvienā saprātīgā būtnē kā izpratne un cieņa (Achtung) pret pienākumu, pretstatā jebkurai mākslīgi konstruētai morāles sistēmai, kurai nav piesaistes neizglītotai sabiedrības daļai. Savukārt brīvību Kants izprot kā brīvību sekot morālajam likumam pretstatā verdzībai materiāliem gribas noteicējpamatiem, tādiem kā rīcības sekas (sods vai balva), fiziskas izjūtas (baudas), emocijas (dusmas, patika). Kantaprāt tikai tāda būtne, kas rīkojas saprātīgi, tātad, morāli, var pretendēt uz apzīmējumu "brīvs", un to sauc par gribas autonomiju, pretstatā tās heteronomijai (atkarībai no blakuscēloņiem).

Praktiskā prāta postulāti

labot šo sadaļu

Līdz ar morālā likuma noteiksmi un ar to saistīto problēmu atrisināšanu, Kantam jāpievēršas jau "Tīrā prāta Kritikā" apskatītajiem jautājumiem par dvēseles nemirstību, Dieva eksistenci un brīvību transcendentālā aspektā. Tur iztirzātās problēmas bija saistītas ar atziņu, ka it nekas no minētā nav pierādāms ar teorētiskā prāta līdzekļiem. Tomēr saistībā ar praktisko prātu Kants uzskata, ka spēj pamatot gan dvēseles nemirstību, gan Dieva eksistenci, gan izvēles brīvību, un sauc šos trīs par tīrā praktiskā prāta postulātiem. Kants uzskata, ka dvēseles nemirstība ir jāpostulē, t.i. jāpieņem par faktisku praktiskā prāta interešu labā, tāpat, Dieva eksistence un izvēles brīvība. Dvēseles nemirstība ir jāpostulē tādēļ, lai pastāvētu cerība uz taisnīgu atmaksu par labajiem un ļaunajiem darbiem zemes virsū, proti, tā notiktu pēc nāves. Dieva eksistence ir jāpostulē tādēļ, lai par labajiem un ļaunajiem darbiem zemes virsū mums būtu taisnīgs soģis, visbeidzot, izvēles brīvība ir jāpostulē tādēļ, lai mēs apzinātos savu atbildību par savu rīcību.[4]

  1. Imanuels Kants. Prolegomeni, Praktiskā prāta kritika. Zinātne, 2006. 187.(tīrā praktiskā prāta pamatlikums). lpp.
  2. Adam Cureton Robert Johnson. «Stenfordas filosofijas enciklopēdija, šķirklis Kant's moral philosophy, 4.Cathegorical and hypothetical imperatives», 2022. Skatīts: 07.10.2024.
  3. Imanuels Kants. Prolegomeni, Praktiskā prāta kritika. Rīga : Zinātne, 2006. 298.(tīrā praktiskā prāta metodes mācība). lpp.
  4. Imanuels Kants. Praktiskā prāta kritika. Rīga : Zinātne, 2006. 278. lpp.

Ārējās saites

labot šo sadaļu