Polijas Karalistes konstitūcija (1815)

Polijas Karalistes konstitūcija (1815) pasludināta Polijas Karalistē 1815. gadā un bija spēkā līdz 1832. gada Organisko Statūtu izsludināšanai. Sekojot Vīnes kongresa lēmumiem, atjaunotajai Polijas Karalistei Krievijas imperators Aleksandrs I piešķīra vienu no liberālākajām konstitūcijām tā laika Eiropā. Taču jau dažus gadus vēlāk Krievijas administrācija sāka pārkāpt konstitūcijas normas un pēc 1830.-31. gada poļu sacelšanās apspiešanas tās darbība tika izbeigta.

Konstitūcija paredzēja runas, preses un reliģijas brīvību. Atjaunojot poļu šļahtiču tiesības, tā samazināja ebreju un zemnieku tiesības. Lai arī Sejms bija jāsasauc ik pēc diviem gadiem, realitātē to sasauca aizvien retāk - 1818., 1820., 1826., un 1830. gadā. Pēdējās divas reizes tas vairs nenotika publiski.

Saturs

Konstitūcijai bija 165 paragrāfi septiņās nodaļās. Galvenie punkti bija šādi:

• Karaliste ir konstitucionāla monarhija reālūnijā ar Krievijas Impēriju. Krievijas imperators ir Polijas karalis. Ārpolitiku nosaka Krievija, taču Karalistei ir savs parlaments, armija, pārvalde un tiesu sistēma.
• Karalim ir tiesības sasaukt un atlaist parlamentu, iecelt augstākos administrācijas ierēdņus, viņš vienīgais var ierosināt vai atcelt likumus.
• Vicekaralis (Namestņiks) ir karaļa pārstāvis, vada Valsts Padomi un Administrācijas Padomi, nominē kandidātus administrācijai.
• Administrācijas Padomi veido pieci ministri, kurus ieceļ karalis vai vicekaralis, tā veic izpildvaras un administrācijas vadības pienākumus, sagatavo lēmumus iesniegšanai Valsts Padomē.
• Valsts Padomi veido ministri, padomnieki, valsts sekretāri un citi karaļa nominēti pārstāvji, kas sagatavo likumus apstiprināšanai, izmanto tiesas pilnvaras, sodot administrācijas darbiniekus, saņem apskatus un sagatavo atskaites karalim.
• Parlamentu veido karalis, augšpalātu Senāts, apakšpalātu Sejms. 128 deputāti tika izvēlēti uz sešiem gadiem, 1/3 no tiem mainot ik pēc 2 gadiem.