Pitijas spēles

Pitijas spēles bija vienas no četrām t.s. panhellēniskajām sporta spēlēm senajā Grieķijā, bija otrās populārākās aiz Olimpiskajām spēlēm un tika rīkotas Delfos reizi četros gados. Spēles tika organizētas par godu Apollona uzvarai pār čūsku Pitonu.

Delfu senais stadions.

Vēsture

Sacensību principam senajā Grieķijā bija liela nozīme, un tas caurstrāvoja daudzas grieķu darbības sfēras: politiku, tirdzniecību, sportu, mākslu un reliģiju. Īpaša loma bija agonām — panhellēniskajām spēlēm, kas stimulēja hellēņu nacionālās pašapziņas stiprināšanu. Barbariem — cittautiešiem — dalība panhellēniskajās spēlēs bija stingri aizliegta.

Plašu popularitāti ieguva četri sengrieķu svētki: Pitijas, Olimpiskās, Istmijas un Nemejas spēles. Šo spēļu hellēnisko raksturu uzsvēra īpašas uzvarētāju balvas — dažādu simbolisku augu zaru vainagi, jo Hellādā vainagi tika uzskatīti par īpaši pagodinošu balvu.

Pitijas spēles tika rīkotas par godu Apollonam, saules gaismas un harmonijas dievam, mākslas un mūzu aizbildnim, kas ļaudīm pasludināja Zeva gribu. Saskaņā ar sengrieķu mitoloģiju, šīs spēles dibināja pats Apollons par godu viņa uzvarai pār pūķi Pitonu. Pēc šīs uzvaras Apllonam tika piešķirts epitets "pitijas", bet viņa tempļa priesterienes-pareģes Delfos tika nosauktas par pitijām.

Par iemeslu regulārām Pitijas spēļu rīkošanām skaitījās Pirmais Svētais karš pret Kirras ostu par svētceļnieku tiesībām bez muitas apmeklēt Delfu svētnīcu. Pitijas spēļu vēsture ir izsekojama sākot ar 582. gadu pr.Kr., pateicoties atrastajiem uzrakstiem par godu Aristotelim un Kalistenam. Pēc Svētā kara beigām spēļu organizēšana pārgāja pie Delfu Amfiktionijas — divpadsmit grieķu cilšu padomes. Kopš tā laika spēles tika novadītas vasaras beigās reizi četros gados, konkrēti, gadu pirms Olimpiskajām spēlēm. Bet ik gadus tika rīkotas mazās pitijas. Pitijas spēļu galvenā rīkošanas vieta bija Delfu teātrī un stadionā. Ir zināms, ka bez Lielajām Pitijas spēlēm Delfos, daudas pilsētas svinēja Mazās spēles. No uzrakstiem ir zināms par 24 pilsētām, lielākoties Āzijā, kur tika rīkotas šādas svinības.

Divriču vadītājs Pitijas spēlēs. (Bronzas skulptūra)

Sākotnēji Pitijas spēles sastādīja tikai cītaristu muzikālās sacensības, kas izpildīja peanus par godu Apollonam. 590. gadā pr.Kr. pie dziedāšanas cītaras pavadībā, pievienoja dziedāšanu flautas pavadībā un atsevišķi flautas spēli, kā arī atlētu un zirgu sacensības. Atšķirībā no citiem lielajiem antīkajiem svētkiem, Pitijas spēlēs Delfos muzikālās disciplīnas vienmēr saglabāja savu galveno nozīmi, neskatoties uz to, ka viņu programmā tika iekļauti atlētu konkursi, kvadrigu un jātnieku sacensības. Pitijas spēļu laikā tika rīkotas arī filozofu sacensības, tā saucamie Septiņi gudrie, kuras kļuva populāras visā Hellādā.

Svētais miers, kas tika nodibināts spēļu rīkošanas laikā, garantēja gan dalībniekiem, gan skatītājiem drošu braucienu uz Delfiem un atpakaļ mājās. Līdz mūsdienām nonāca arī ziņas par iedvesmojumu un prieku, ar kādu publika uzņēma sacensību dalībniekus. Lielas ļaužu masas saplūda Delfos, kas deva tiem lielus ienākumus. Agora spēļu laikā kļuva par prezentatīvu tirdzniecības vietu mākslas darbiem.

Pitijas spēles visupirms bija goda spēles. Uzvarētājam kā balva tika pasniegts lauru vainags, kas ir Apollonam veltīts koks. Lauru zarus priekš tiem piegādāja no Tempes ielejas svētās audzes. Reizēm uzvarētāji tika īpaši pagodināti un par godu tiem tika uzstādītas viņu statujas. Īpaši nozīmīgs gods tika parādīts dzimtajās pilsētās. Polisas aktīvi atbalstīja savus pārstāvjus, lai spēļu laikā tie varētu gūt nozīmīgus panākumus.

Šīs antīkās spēles savos sacerējumos pieminēja Plutarhs, Ovīdijs, Hērodots, Diodors. Liriskais dzejnieks Pindars sacerēja slavas dziesmas — enkomijas — konkrēti arī par godu Pitijas spēļu uzvarētājiem.

Ar kristietības nostiprināšanos 4. gadsimta beigās tika pārtrauktas visas panhellēniskās spēles, jo tās bija pagāniskie svētki, kas slavināja dažādus dievus.

Spēļu gaita

Daudzi tā laika avoti un liecības, kas atspoguļoja Pitijas spēles, ir gājuši bojā karos un dabas katastrofās. Līdz mums nonākušās liecības uzsver šo spēļu krāšņumu un spožumu. Aristoteļa atstātie pieraksti dod mums priekšstatu par svinībām.

Spēles ilga no sešām līdz astoņām dienām, un sākās ar sakrālu teatrālu uzvedumu, kas atspoguļo Apollona uzvaru pār Pitonu. Svinīgās procesijas laikā Apollona templī tika rīkota lielā svētku upurēšana. Ceturtajā dienā pēc svētku dzīrēm sākās spēles.

Delfu teātrī tika rīkotas muzikālās un teatrālās sacensības, bet stadionā, atlētu sacensības. Delfu kalnainā reljefa dēļ divriču sacensības tika rīkotas līdzenumā pie Krisas pilsētas.

Delfu senais teātris.

Mākslas disciplīnas:

• Himna dievam Apollonam,
• Sacensības flautas un cītaras spēlē ar dziedāšanu vai bez tās,
• Sacensības teatrālā vai dejošanas makslā,
• Mākslas darbu izstādes-pārdošanas agorā.

Slaveni dalībnieki

Faills no Krotonas trīs reizes guva uzvaru Pitijas spēlēs: divreiz pieccīņā un stadiona skriešanā.

Atjaunošana

Postošu zemestrīču rezultātā Delfi un Apollona svētnīca tika aprakti zem vēlāko nogulumu kārtas un praktiski pazuda no zemes virsas. 17. gadsimtā angļu un franču pētnieki nesekmīgi meklēja seno Delfu atrašanās vietu. Tikai 1870. gados arheologi no Vācijas un Francijas sāka sistemātiskus izrakumus, kuru rezultātā pasaule atkal varēja ieraudzīt senos Delfus.

Arheoloģiskie materiāli jaunā gaismā parādīja Pitijas spēļu vēsturi. Atradumu starpā izrādījās arī dažas Apollona himnas ar seno notāciju, kas bagātina mūsu priekšstatus par seno laiku mūziku un tautām.

20. gadsimta pirmajā pusē (1927. un 1930. gados) Grieķijas ietvaros pēc grieķu dzejnieka Angelosa Sikelianosa iniciatīvas, kuru atbalstīja viņa sieva, amerikāniete, Eva Palmere, tika organizēti divi etnogrāfiski Delfu festivāli. Delfu antīkajā teātrī tika demonstrēts Eshila traģēdijas "Saistītais Prometejs" teatralizēts uzvedums, bet stadionā notika atlētu, cīkstoņu, jātnieku u.c. sacensības. Neskatoties uz popularitāti, Delfu festivāla turpināšanas ideja ilgu laiku nesaņēma valsts atbalstu pasaules ekonomiskās krīzes un kopējo finansiālo iespēju samazināšanās dēļ. Mūsdienu festivāli Delfos, atjaunojot šo tradīciju, arī ir attiecināmi kā etnogrāfiskie šovi, kas orientēti galvenokārt uz tūristiem.

Mūsdienās, sākot ar 1997. gadu, tiek rīkotas dažādas Delfu spēles.