Pilsētu ekonomika
Pilsētu ekonomika plašā izpratnē ir pilsētvides ekonomiskie pētījumi, kas pielieto ekonomikas modeļus, lai pētītu tādas pilsētvides parādības kā noziedzība, izglītība, apbūve, pašvaldību finansējums, u.c. Šaurākā izpratnē tā ir mikroekonomikas nozare, kas pēta pilsētvides telpisko struktūru un mājsaimniecību un firmu atrašanās vietu. Ja vairumā gadījumu neoklasiskā ekonomika neņem vērā indivīdu un organizāciju telpisko atrašanās vietu, tad pilsētu ekonomika koncentrējas tieši uz telpiskajām attiecībām, lai izskaidrotu to, kā veidojas, funkcionē un attīstās pilsētas.
Pilsētu ekonomika balstās uz fon Tūnena, Alonso, Kristallera un Loša telpiskajām teorijām, kas uzsāka telpiskās ekonomikas analīzi.[1] Ekonomika pēta ierobežotu resursu sadali un, tā kā jebkurai ekonomiskai norisei ir sava ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tad pilsētu ekonomika apskata resursu telpisko sadali pilsētās.[2] Saskaņā ar Artura O'Salivana klasifikāciju, pilsētu ekonomiku var iedalīt sešās savstarpēji saistītās daļās: ekonomisko faktoru ietekme uz pilsētu veidošanos, zemes izmantošana pilsētās, pilsētas transports, pilsētu problēmas un politika, mājokļu un apbbūves politika, pašvaldību ienākumi un izdevumi.[3]
Pilsētu augšanas ekonomiskais modelis
labot šo sadaļuKoncentrētās un blīvi apdzīvotās pilsētās risinās intensīvāka saimnieciskā darbība, pilsēta sava kompaktuma dēļ var piedāvāt plašu pakalpojumu klāstu, savukārt izkliedējot saimniecisko darbību, sakaru uzturēšanai jāpatērē lielāki transporta izdevumi. Turklāt augstāk attīstītās valstīs lielāka daļa iedzīvotāju dzīvo pilsētās, jo pilsētās attīstītāka industriālā ražošana, kā arī izklaides iespējas, turklāt attīstītās valstīs dominē intensīva lauksaimnieciskā ražošana vai arī tās lauksaimniecības produktus importē, tādēļ nav vajadzīgs tik liels nodarbināto skaits šajā nozarē.
Zemi var izmantot lauksaimnieciskajai ražošanai, tādēļ uz pilsētas robežas, pēc apskatāmā modeļa, lauksaimniecības zemes cenai jābūt vienādai ar apbūves zemes cenām, ja apbūves cenas būs augstākas, zemes īpašnieki to transformēs par apbūvējamu zemi un pilsētas robežas mainīsies. Ja būvniecības cenas būs zemas, būs liels pieprasījums pēc ēkām un arī līdz ar to pēc apbūves zemes, ja būvēt maksās dārgi, nebūs pieprasījuma pēc zemes transformācijas. Tātad pilsētas zemes cena atkarīga no transporta izmaksām, lauksaimniecības zemes cenas, kā arī no pilsētas iedzīvotāju skaita, kuriem nepieciešami mājokļi. Ja zeme kļūst tik dārga, ka izmaksas pārsniedz ienākumus, ko zeme varētu sniegt, uzņēmēji pamet pilsētu, tiem līdzi pārvietojas arī darbaspēks, zemes cenas krīt un tirgū iestājas līdzsvars.
Jāņem vērā, ka pilsētas izplešanos nosaka ne tikai augošās transporta izmaksas, lauksaimniecības zemes cenas un iedzīvotāju skaits, bet arī infrastruktūras nodrošinājums. Infrastruktūras izbūve sadārdzina celtniecības izmaksas un var apturēt pilsētas izplešanos.
Pilsētas teritorijas izplešanās[4]
HH līkne rāda kā apbūvējamās zemes cenas krīt attālinoties no pilsētas centra, ja lauksaimniecības zeme maksā Po, HH un Po krustosies uz pilsētas robežas. Ja palielinās apbūvējamās zemes cenas, ko reprezentē HH* līkne, palielinās arī zemes piedāvājums pie pilsētas robežas, pilsēta izpletīsies līdz zināmai robežai, kur lauksaimniecības zemes cenas atkal būs vienādas ar apbūvējamās zemes cenām, pilsētas lielums tagad ir OB un apbūvējamās zemes cenas — P2.
Pilsētās ražošanu iedala divās daļās:
1. Produkti un pakalpojumi lietošanai ārpus pilsētas, kuri veido lielāko daļu ražošanas;
2. Produkti un pakalpojumi lietošanai pilsētas iekšienē.
Abi minētie sektori ir savstarpēji saistīti. Ja pieaug galvenais sektors, nodarbinātie daļu ienākumu tērēs uz vietas pilsētā, radot pieaugumu arī uz vietējo pieprasījumu orientētajā sektorā. Pieauguma apjoms atkarīgs no abu sektoru lieluma. Pilsētā ar pamata un pakārtotā sektoru attiecību 1:4 papildus 1000 nodarbināto pieaugums pamata sektorā kopā radīs papildus 5000=1000+4000 nodarbinātos. Šis tiek saukts par pilsētas ekonomikas augšanas multiplikatoru un ekonomiski pamato pilsētu augšanu.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Roberta Capello and Peter Nijkamp (eds.), Urban Dynamics and Growth: Advances in Urban Economics, Amsterdam: Elsevier, 2004, pp.3-4. ISBN 0-444-51481-3
- ↑ R. Arnott and D. McMillen (eds.) A Companion to Urban Economics. Blackwell, 2006, 574pp., p.7. ISBN 1-4051-0629-8
- ↑ O'Sullivan, Arthur. Urban economics. Boston, Mass: McGraw-Hill/Irwin, 2003, p.13. ISBN 0-07-248784-4.
- ↑ Economics, Begg, David K. H., 808 lpp., ISBN 0-07-084146-2
- ↑ Economics, Begg, David K. H., 808 lpp., ISBN 0-07-084146-2.