Parastais vampīrsikspārnis
Parastais vampīrsikspārnis jeb pelēkbrūnais asinsūcējs (Desmodus rotundus) ir neliela izmēra asinsūcējs sikspārnis, kas pārtiek tikai no citu dzīvnieku asinīm. Sastopams Centrālamerikā un Dienvidamerikā tropu un subtropu reģionos, no Meksikas līdz Čīles ziemeļiem un Argentīnai.
| Parastais vampīrsikspārnis Desmodus rotundus (Geoffroy, 1810) | |
|---|---|
.jpg) Parastais vampīrsikspārnis | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Sikspārņi (Chiroptera) |
| Dzimta | Lapdeguņi (Phyllostomidae) |
| Apakšdzimta | Vampīrsikspārņi (Desmodontinae) |
| Ģints | Vampīrsikspārņi (Desmodus) |
| Suga | Parastais vampīrsikspārnis (Desmodus rotundus) |
| Izplatība | |
 | |
 Parastais vampīrsikspārnis Vikikrātuvē | |
Izskats un īpatnības
labot šo sadaļu
Parastais vampīrsikspārnis ir neliels, peles izmēra dzīvnieks. Ķermeņa garums 8 cm, spārnu plētums 20 cm, bet svars 30 g. Vampīrsikspārņiem ir speciāls orgāns, kas atrodas nāšu tuvumā, ar kuru var labi uztvert upura ķermeņa temperatūras svārstības. Tiem ir arī īpašas formas deguns un mēle. Ap mēles malām ir divas rievas, caur kurām pārmaiņus tiek uzsūktas asinis. Uzlaizītās asinis pa dziļi iešķelto apakšlūpu iekļūst mutes dobumā. Sikspārņa siekalās ir speciāla ķīmiskā viela, kas novērš asins sarecēšanu.
Dzīvesveids
labot šo sadaļuVampīrsikspārņi dzīvo lielās kolonijās, kurās var būt pat divi tūkstoši indivīdu, taču pārsvarā vienu koloniju veido apmēram simts dzīvnieki. Dienā viņi atpūšas, ar galvu lejup karājoties vecu koku dobumos vai alās. Pēc krēslas iestāšanās vampīrsikspārņi dodas barības meklējumos. Grūsnas mātītes un mātītes ar mazuļiem izlido nedaudz agrāk par tēviņiem. Vampīrsikspārņi pamet slēpņus vēlā stundā arī tādēļ, lai izvairītos no saviem aktīvajiem ienaidniekiem. Sikspārņi gaida, kamēr no nakts gaitām savās ligzdās atgriežas, piemēram, pūces. Pārsvarā tas arī ir laiks, kad liellopi jau guļ ciešā miegā un vampīrsikspārņi var nebaidoties viņiem pietuvoties. Gaišās mēnesnīcās, kad liellopi ganās arī naktī, vampīrsikspārņi tiem neuzbrūk. Dažreiz vampīrsikspārņi pamet savus slēpņus un sameklē jaunus, kas atrodas blakus nolūkotajai barošanās vietai. Pārlidojumos orientējas, piemēram, pēc aizām un upju straumēm. Atklātā vietā ir vieglāk orientēties nekā biezā mežā.
Barība
labot šo sadaļu
Asinsūcējsikspārņi visbiežāk barojas ar govju, teļu, cūku un zirgu asinīm, par upuri izvēloties vājus indivīdus, kuri uzturas bara malā. Kad vampīrsikspārnis izvēlas upuri, vispirms brīdi riņķo ap to, pēc tam nolaižas uz zemes tā tuvumā. Vampīrsikspārnis kož vietā, kur asinsvadi ir tuvu ādai. Savam upurim vampīrsikspārnis piekļūst tik uzmanīgi un nedzirdami, ka tas gandrīz neko nejūt. Vampīrsikspārnis ar priekšzobiem no izvēlētās vietas notīra apmatojumu, un ar asajiem ilkņiem nedaudz pāršķeļ ādu. Koduma vieta pārsvarā atrodas uz kakla vai pleciem, muguras vai locītavām. Kodiena laikā rētā iekļūst ķīmiska viela no vampīra siekalām, kas novērš asins sarecēšanu, tādēļ sikspārnis var nolaizīt izplūstošās asinis. Viss process ilgst tikai dažas minūtes. Bieži pie viena dzīvnieka barojas vairāki sikspārņi. Katrs pieaudzis vampīrsikspānis dienā izdzer apmēram 22 mililitrus asiņu, tas ir, apmēram piecas tējkarotes.[1]
Vairošanās
labot šo sadaļuSalīdzinot ar citiem līdzīga lieluma zīdītājiem, vampīrsikspārņiem ir atšķirīga vairošanās stratēģija. Viņi ilgi dzīvo (savvaļā līdz 9 gadiem, nebrīvē līdz pat 20 gadiem), sasniedz dzimumgatavību 9—12 mēnešu vecumā. Vampīrsikspārņiem nav noteikta pārošanās perioda. Viņi pārojas visa gada garumā, ar galvu uz leju savā slēpnī, drošībā no ienaidniekiem, un pēc sešiem līdz astoņiem grūtniecības mēnešiem dzemdē vienu mazuli. Vampīrsikspārnis piedzimstot sver 40 procentus no mātītes masas. Mazuļi piedzimst akli, pirmās dienas pavada, pieķērušies mātes vēderam, un ir pilnīgi bezpalīdzīgi. Taču mazie aug un svarā pieņemas visai ātri. Jaunie vampīrsikspārņi jau trīs mēnešu vecumā bez piena dzer arī asinis.
Vampīrsikspārnis un cilvēki
labot šo sadaļuPelēkbrūnie vampīrsikspārņi ir bīstami liellopiem, jo var tos inficēt ar bīstamo trakumsēgu, turklāt šo nāvējošo slimību var pārnest arī uz cilvēku. Lai uzturētu vampīrsikspārņu skaitu noteiktās robežās, liellopiem tiek iešļircināta speciāla viela, kas novērš asins recēšanu. Tā nekaitē liellopiem, bet vampīrsikspārņiem izraisa iekšēju asiņošanu. Līdzīgu vielu pret asins recēšanu iesmērē noķerto sikspārņu kažokā un vēlāk šos dzīvniekus palaiž brīvībā. Kad viņi atgriežas savos slēpņos, šīs ķimikālijas nokļūst uz citiem indivīdiem. Lai gan ir mēģināts dažādi samazināt vampīrsikspārņu skaitu, neviens paņēmiens nav apdraudējis sugas eksistenci.
Radniecīgās sugas
labot šo sadaļuAsinssūcēju dzimtā ir vēl divas sugas:
- Baltspārnu vampīrsikspārnis (Diaemus youngi)
- Tumšbrūnais vampīrsikspārnis (Diphylla ecaudata).
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Dzīvnieku pasaulē,Izdevējs UAB IMP BALTIC, 49 karte, ISBN 9986-9333-7-4