Atvērt galveno izvēlni

Pēteris Balodis (1907-1978) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks, pēdējais 34. grenadieru pulka komandieris[1].

Pēteris Balodis
Pēteris Balodis
Personīgā informācija
Dzimis 1907. gada 21. jūnijā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Vidzemes guberņa, Rīgas apriņķis, Mālpils pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1978. gada 1. janvārī (70 gadi)
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV, Ņujorka
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Dagmāra Ziemelis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Sturmbannführer (majors)
SS-Sturmbannfuehrer collar.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Komandēja 34. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Daugavas Vanagu nozīme zeltā

Bērnība un jaunībaLabot

Pēteris Balodis dzimis 1907. gadā Mālpils pagastā, izglītību ieguvis Rīgā - 1928. gadā viņš beidz Rīgas pilsētas 1. vidusskolu. Balodis izlemj par labu militārai karjerai un iestājas Latvijas kara skolā[1].

Starpkaru periodāLabot

Kaprāļa pakāpi Balodis iegūst jau 1929. gadā, un 1930. gada 1. septembrī viņš beidz kara skolu leitnanta pakāpē un tiek iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka III rotas jaunāko virsnieku. 1932. gada 17. jūlijā Balodi pārceļ uz 6. Rīgas kājnieku pulku un 1933. gada 1. septembrī paaugstina par virsleitnantu, kā arī ieceļ par vada komandieri. 1935. gada 1. novembrī Balodis tiek iecelts par pulka adjutanta vietnieku, bet no 1937. gada 12. septembra vada Virsnieku klubu un Vēsturisko muzeju.

1938. gada 30. novembrī Balodi piekomandē Armijas ekonomiskām veikalam kā Rīgas nodaļas priekšnieka palīgu. No 1939. gada 11. novembra viņš vada Armijas ekonomiskā veikala Rēzeknes nodaļu. Pēc Latvijas okupācijas Balodi 1940. gada 8. augustā paaugstina par kapteini, taču jau 25. oktobrī atvaļina no dienesta.[2].

Otrajā pasaules karāLabot

1943. gada pavasarī Balodi iesauc dienestam Latviešu leģionā, sākotnēji kā 15. divīzijas štāba transporta priekšnieku, 1943. gada 30. aprīlī viņu arī paaugstina par kapteini. 1944. gada 15. novembrī Balodi ieceļ par 34. grenadieru pulka II bataljona komandieri, tā sastāvā viņš piedalās kaujās Pomerānijas līnijā[2], kur 1945. gada 24. janvārī pie Immenheimas izrāda īpašu varonību, par ko tiek apbalvots ar I un II šķiras Dzelzs krustu un paaugstināts par majoru[3]. 1945. gada 5. februārī Balodi ievaino un viņš spiests fronti pamest līdz 29. martam, kad tiek nozīmēts par 34. pulka I bataljona komandieri. 1945. gada 27. aprīlī pulka pulkvežleitnants Vīksne iepriekš gūtā ievainojuma galvā dēļ ir spiests fronti pamest un Balodis kļūst par bataljona komandieri - viņš ir pēdējais pulka komandieris un vada to nonākot Rietumu sabiedroto gūstā 1945. gada 2. maijā[2].

Pēckara dzīveLabot

Pēc Vācijas kapitulācijas Balodis nonāk Cēdelgēmas gūstekņu nometnē, tur piedalās Daugavas Vanagu dibināšanā. Vēlāk dodas uz Kanādu, kur turpina aktīvi darboties trimdas latviešu organizācijās, par to apbalvots ar Daugavas Vanagu nozīmi zeltā.

Majors Pēteris Balodis mirst ar sirdstrieku Ņujorkā 1978. gada 1. janvārī, guldīts zemes klēpī Rotas brāļu kapos Katskiļos[2].

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 163. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 «Virsnieki_B». Skatīts: 2013. gada 4. novembris.[novecojusi saite]
  3. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 19. lpp