Otrais Opija karš

Otrais opija karš, arī Angļu-franču karš pret Ķīnu, bija bruņots konflikts starp Cjinu dinastiju un koalīciju, ko veidoja Lielbritānija un Francija, ar ASV un Krieviju kā diplomātiskām atbalstītājām. Tas bija viens no nozīmīgākajiem notikumiem, kas izraisīja Ķīnas destabilizāciju 19. gadsimtā un nostiprināja Rietumu lielvalstu ietekmi reģionā. Tas bija turpinājums Pirmajam opija karam (1839–1842).

Vēsture

Lielbritānija un citas Rietumu valstis vēlējās paplašināt savu komerciālo un diplomātisko ietekmi Ķīnā, tostarp legalizēt opija tirdzniecību, atcelt augstos tarifus un nodrošināt piekļuvi vairākām ostām.

Kā iegansts militārai iejaukšanai tika izmantots Bultas incidents 1856. gadām kad britu karogs tika noņemts no ķīniešu kuģa "Arrow", ko apsūdzēja pirātismā. Francija pievienojās konfliktam pēc sava misionāra slepkavības Guangsji provincē. Pēc sekmīgas sabiedroto ofensīvas tika parakstīti Tjaņdzjiņas līgumi (1858), kas paplašināja ārvalstu tiesības Ķīnā, tostarp piešķirot brīvāku pieeju ostām un atļaujot ārvalstu misionāru darbību. Ķīna atteicās ratificēt līgumus, kas noveda pie jauniem uzbrukumiem. Britu un franču spēki ieņēma Pekinu un izlaupīja Imperatora vasaras pili (Juaņminjuana), liekot Ķīnai pieņemt Pekinas līgumu. Pekinas līgums ieviesa vairākas būtiskas izmaiņas, tostarp atvēra Ķīnas ostas starptautiskai tirdzniecībai, Lielbritānija ieguva Honkongas Koelūnas pussalu, Ķīna legalizēja opija tirdzniecību un Francijas un Lielbritānijas misijām tika piešķirta plaša rīcības brīvība. Otrais opija karš padziļināja Ķīnas atkarību no "nevienlīdzīgajiem līgumiem", kas radīja ilgstošu Rietumu dominanci, kā arī novājināja Cjinu dinastijas autoritāti, sekmējot iekšējus nemierus un politisko nestabilitāti. Karš atstāja paliekošas sekas uz Ķīnas sabiedrību, īpaši opija legalizācijas un tās izraisīto sociālo problēmu dēļ.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otrais Opija karš.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)