Osmusāre

Osmusāre (igauņu: Osmussaar, zviedru: Odensholm) ir Igaunijai piederoša sala Baltijas jūrā pie ieejas Somu līcī. Izvietojusies Igaunijas ziemeļrietumu piekrastē 7,5 km no Pēzaspea raga. Ietilpst Lēnes apriņķa Lēnes-Nigulas pagastā. Uz salu var nokļūt, noīrējot laivu.

Osmusāre
Osmussaar
Osmusāres krasts
Osmusāre
Ģeogrāfija
Izvietojums	Baltijas jūra
Koordinātas	59°17′30″N 23°23′30″E
Platība	4,69 km²
Garums	4,6 km
Platums	1,3 km
Krasta līnija	14 km
Augstākais kalns	8 m
Administrācija
Igaunija
Apriņķis	Lēnes apriņķis
Demogrāfija
Iedzīvotāji	2
Blīvums	0,4/km²
Osmusāre Vikikrātuvē

Salas zviedru nosaukums radies no dieva Odina vārda — Odins, saskaņā ar leģendu, esot šajā salā apbedīts.

Daba

Sala radusies, jūras gultnei ceļoties augšup pēc ledus laikmeta beigām. Pašlaik Osmusāre turpina celties ar ātrumu 2 - 3 mm gadā.

Osmusārē atrodas vērtīgi ģeoloģiskie pieminekļi — ordovika kaļķakmens klintis, atsegtas kaļķakmens slāņu virsmas, krasta nogulumu vaļņi, lieli laukakmeņi.

Pirms aptuveni 540 miljoniem gadu ap 7 km ziemeļaustrumos no tagadējās salas nokrita Neugrundas meteorīts, kura diametrs bija ap 400 metri. Meteorīts izveidoja krāteri, kura diametrs bija ap 7 km un dziļums vairāk kā 500 m. Vēl 10 km rādiusā ap krāteri ieži tika deformēti. Mūsdienās sauszemē redzamie ieži, tai skaitā Osmusāres kaļķakmens, veidojušies pēc šī meteorīta.

Salas ziemeļaustrumu piekrastē ir ainavisks stāvkrasts — līdz 6 m augsta kaļķakmens klints. Citos krastos ir savdabīgi kaļķakmens oļu vaļņi, salas centrālajā daļā ir aizauguši agrākie ezeri — Lillahamne un Inahamne.

1996. gadā salā izveidots Osmusāres ainavu liegums.

Vēsture

Pirmoreiz rakstos minēta 1250. gadā kā Hothensholm, pirmie pastāvīgie iedzīvotāji salā minēti 1436. gadā. 1642. gadā uzcēla senāko salas koka baznīcu, 1766. gadā uzbūvēja mūra baznīcu. Pirmā bāka salā tika uzcelta 1766. gadā. 1804.—1941. gados salā atradās no akmens celta bāka, kas karā tika nopostīta. Pašreizējā 35 m augstā betona konstrukcijas Osmusāres bāka celta 1954. gadā. Pirmā pasaules kara laikā 1914. gada 26. augustā pie salas nogrima vācu karakuģis Magdeburg.

Otrā pasaules kara laikā vēl pirms Igaunijas okupācijas 1940. gadā uz salas uzbūvēja Sarkanās armijas nocietinājumus ar lielgabalu baterijām. 12. jūnijā no salas izraidīja visus septiņos ciematiņos dzīvojošos 130 Igaunijas zviedrus, kurus izmitināja Vormsi salā. 1941. gada 6. septembrī Osmusāri mēģināja ieņemt Vācijas karaspēks, taču Sarkanās armijas garnizons noturējās līdz pat 6. decembrim. 1942. gadā salas pamatiedzīvotāji atgriezās mājās, taču 1944. gadā no jauna devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Pēc kara beigām salā izvietoja PSRS robežapsardzības karaspēka daļas, kas to atstāja 1992. gadā.

Salā kopš 2001. gada atgriezusies viena ģimene kas nodarbojas ar aitkopību. Mūsdienās Osmusārē ir dabas liegums un vēsturiskajiem zemes īpašniekiem netika dotas tiesības atgūt savu īpašumu salā, kompensējot to ar īpašumu citur. Šeit atrodas arī Igaunijas robežsargu bāze.

Apskates objekti

• Kaļķakmens klinšu stāvkrasts salas ziemeļaustrumos, augstums līdz 6 m, klintīm interesanta forma;
• Artilērijas infrastruktūra
• Baznīcas drupas

• 
  Osmusāres bāka
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Osmusāre.
• Salas apraksts angliski