Orantas dievmāte
Orante, Orant vai Orans (latīņu: lūgšana) ir viens no Dievmātes ikonogrāfiskajiem tipiem, kurā lūgšanā plaukstas nav saliktas kopā, bet gan pavērstas uz priekšu un paceltas plecu vai galvas augstumā. Izplatīta agrīnajā kristietībā, Bizantijas mākslā, Krievijas viduslaiku periodā un savu aktualitāti un nozīmi saglabājusi līdz mūsdienām.
Senās dievības
labot šo sadaļu
Orans ir sena, bet ne tik izplatīta lūgšanu poza, kas ir zināma jau senajās pagānu kultūrās: Šumeru (Mezopotāmija) dieviete Inanna — debesu un zemes, mīlestības, kara un auglības dieviete, kā arī Vidusjūras reģionā, Krētas kultūrā sastopamās lūdzošās dieviešu statujas.[1] Vecajā Derībā šī lūgšanu poza ir aprakstīta Refidimas kaujas notikumu sakarā, kur Amaleks karoja ar Izraēlu. Tieši pravieša Mozus lūgšanā paceltās un citu brīdi nolaistā rokas, ļauj skaidri noprast, ka spēks nāk no Dieva, un tas ļauj gūt uzvaru. Aprakstā apvienoti divi varianti: Mozus paceļ labo roku ar zizli; Mozus paceļ abas rokas lūgšanā (Moz.2. 17:1-12).[2]
Attēlojums kristīgajā mākslā (1.-3. gadsimts)
labot šo sadaļu
Orantas lūgšanu poza plaši attīstījās un izplatījās agrīnajā kristietībā.[3] Lūdzoši sieviešu (arī vīriešu) tēli atrodami Romas katakombu (piemēram, Kalista, Priscilas, Sv.Agneses, Giordani), freskās uz sienām un griestiem, reljefos un zīmējumos uz sarkofāgiem, uz lūgšanu atribūtiem (piemēram, uz stikla trauku dibeniem), medaljoniem un citur. Katakombu glezniecībā ir 153 Orantas attēlojumi, kam ir saistība ar mirušo dvēselēm. Lielais attēlojumu daudzums liecina arī par to, ka glezniecībai un rotājumiem bija dekoratīva nozīme.[3]Pirmsākumos agrīnie kristieši Orantas pozu skaidroja kā lūgšanu pēc svētības, palīdzības un dievišķā mierinājuma[1] (Emblemātiskais kristiešu lūgšanu tēls no Kallistas katakombām Romā, 3.gs. beigas). Blakus kristiešu apbedījumiem tika attēlotas viņu nemirstīgās dvēseles sievietes izskatā, ar paceltām rokām (Mirušās sievietes attēls Orantas pozā no Kalista katakombām Romā).[3] Orantas Dievmāte visbiežāk tika attēlota vienkāršā tunikā ar galvas un plecu apsegu, atbilstošu Austrumu tradīcijām. Tā laika sieviešu modes ietekmē Orantas Dievmātes ietērps varēja būt arī ļoti grezns. Kompozicionālie risinājumi bija — lūdzoša Dievmāte viena vai ar cilvēkiem fonā, starp apustuļiem Sv.Pēteri un Sv.Pāvilu, starp putniem, puķēm, kokiem, klintīm u.c.[3]
Bizantijas periods (no 4. gadsimta)
labot šo sadaļu
Viens no nozīmīgākajiem Orantas Dievmātes veidiem — Zīmes (Brīnumzīmes) Dievmāte saistīts ar Bizantijas impērijas laiku (sākot ar 4.,5.gs pēc Kr.) Dievmātes sirds priekšā parādās Kristus Imanuēla tēls, līdzīgi kā Bizantijas tiesā valkāja medaljonus (signum) ar imperatora attēlu.[4] Zīmes Dievmātes attēla ikonogrāfija atvasināta no Jesajas pravietojuma Vecajā Derībā: “Tas Visuvarenais Kungs pats jums dos zīmi: Redzi, Jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu un dos tam vārdu Imanuēls (Dievs ar mums)” (Jesejas 7:14)[4] Zīmes Dievmātes ikonogrāfijā tiek akcentēta nesaraujamā saikne ar Dieva Dēlu Jēzu, kas no Dievmātes mantojis cilvēka dabu. Dievmāte te nav domāta kā vienkārši Jaunava, bet tās galvenā loma būt starpniecei starp Dievu un pasauli. Dievmāte Marija lūdzās Dēlam par cilvēci un tajā pašā laikā rāda Viņu pasaulei. Bērns simbolizē debesu Ķēniņu.[5] Krievijā, Zīmes Dievmāte (Знамение Пресвятой Богородицы) izplatījās Kijevā 11.gs. un vēlāk Jaroslavļā. Novgorodā, 1170.gadā, šīs Dievmātes tēls paglāba pilsētu no Suzdaļas karavīru iebrukuma. Tas atkārtojās arī 1352. gadā.[4]
Orantas Dievmātes apraksts un sižeti
labot šo sadaļuOrantas Dievmāte tiek attēlota pretskatā, ar, vai bez Kristus Imanuēlu Dievmātes sirds priekšā, līdz viduklim vai pilnā augumā. Svētbildes fonā, Dievmātei sānos tiek novietoti ugunīgie serafi vai citi eņģeļi, kas uzsver Dievmātes pārākumu pār tiem, kā arī neiztrūkstošas ir Dievmātes un Jēzus Kristus monogrammas.[6] Orantas Dievmāte baznīcā parasti tiek attēlota virs altāra un ikonostasā Vecās Derības patriarhu un praviešu, kas pravietoja Kristus piedzimšanu, rindas centrā.[7] Orantas poza Dievmātes ikonogrāfijā izmantota dažādos sižetos: Orantas Dievmāte, Zīmes Dievmāte, Dievmāte Lielā Panagia, Dievmāte — Spēka Avots vai Neizdzeramais kauss, Svētās Dievdzemdētājas Patvērums, Dievmātes ikona Nedegošais Ērkšķu krūms un citur.[4] Mūsdienās orantas lūgšanu poza saglabājusies gan Austrumu, gan Rietumu baznīcu liturģijā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Lielā simbolu vārdnīca. Jumava,2002.
- ↑ Bībele ar komentāriem. Latvijas Bībeles biedrība, 2014.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Иконография Богоматери. Том I, Поломник, Москва, 1998.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Tradigi A. Icons ands Saints of the Eastern Orthodox Church. Getty Publications, Los Angeles, 2006.
- ↑ Майорова Н.,Скоков Г. Шедервы русской иконописи. Москва,2006.
- ↑ Алексеева С. Зримая истина. Энциклопедия православной иконы. Санкт Петербург, 2003.
- ↑ eleison.lv