Optiskais printeris
Optiskais printeris jeb kinokopēšanas aparāts[1] ir ierīce, kas sastāv no viena vai vairākiem kinoprojektoriem, kas mehāniski saistīti ar kinokameru. Ar optiskā printera palīdzību filmu veidotāji iegūst oriģinālās filmas kopijas. Optisko printeri izmanto veco filmu materiālu kopēšanai un atjaunošanai, kā arī, lai veidotu specefektus.[2] Ar tā palīdzību var arī veidot filmu kopijas kinonomas vajadzībām.[3]
Vēsture
labot šo sadaļuPirmie, ļoti vienkārši optiskie printeri tika uzbūvēti 1920. gadu sākumā. Astoņdesmito gadu beigās optiskos efektus sāka aizstāt digitālās kompozīcijas. Deviņdesmito gadu vidū datorgrafikas iespējas ļāva to, kas bija iespējams ar optiskajiem printeriem, veikt ērtāk un labāk, un šodien uzskata, ka optiskā kopēšana ir novecojusi.[4] Filmu skaneri un ierakstītāji (rekorderi) ļauj filmu apstrādi un specefektu veidošanu pilnībā veikt ar datora palīdzību.
Šodien optiskā kopēšana lielākoties tiek izmantota kā eksperimentālo filmu veidotāju māksliniecisks rīks izglītojošiem nolūkiem vai fotoķīmiskai (nevis digitālajai) filmu restaurācijai.[5]
Kopēšana filmu atjaunošanas nolūkos
labot šo sadaļu
Skrāpējumi un putekļu atstātās skrambas, kas rodas, kinolenti pārāk cieši pārtinot, dažādi plankumi ir bieži sastopama problēma, ar ko saskaras, atjaunojot filmas. Lielākā daļa šo skrāpējumu rodas kinolentes aizmugurējā pusē tās caurspīdīgajā pamatnē, nevis emulsijā, kurā faktiski atrodas attēls.[6] Kopēšanas procesā gaisma iet caur filmas pamatni, un jebkuri skrāpējumi vai nobrāzumi uz tās lauž gaismas starus, veidojot uz kopijas gaišus vai tumšus (atkarībā no tā, vai tiek kopēts no oriģinālās filmas pozitīva vai negatīva) plankumus.[7]
Ja šos skrāpējumus un nobrāzumus pie kopēšanas nevar novērst, tas atstāj nevēlamu iespaidu uz restaurācijas darbu kvalitāti. Šo problēmu risina, vai nu palielinot nebojāto filmas daļu, vai izmantojot t.s. "slapjos vārtus" (wet gate), filmai virzoties caur speciālu šķidrumu[7], kas novērš gaismas laušanu, līdz ar to defekti kopijā neatspoguļojas. Cita metode ir difūzijas filtra ievietošana starp gaismas avotu un filmu.[6] Taču ar šo paņēmienu nevar novērst dziļus skrāpējumus, tāpēc tas ir mazāk efektīvs kā "slapjo vārtu" metode.[8]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Akadēmiskā terminu datubāze - aparāts - kinokopēšanas aparāts». termini.lza.lv. Skatīts: 2018-06-05.
- ↑ Raymond Fielding. «7». The Technique of Special Effects Cinematography. Focal Press, 1972. ISBN 0-8038-7031-0.
- ↑ «Кинокопировальный аппарат». bse.sci-lib.com. Skatīts: 2018-06-05.
- ↑ Michael Betancourt. «Optical Printing and Digital Computers». Cinegraphic.net. Skatīts: 2015. gada 17. augusts.
- ↑ John, Claudia Gorbman and Carol Vernallis Richardson. The Oxford Handbook of New Audiovisual Aesthetics. Oxford : Oxford University Press, 2013. 241–43. lpp. ISBN 9780199733866. Skatīts: 2015. gada 17. augusts.
- ↑ 6,0 6,1 «Light composer for providing even field illumination and diffuse light». 1975-08-11. Skatīts: 2018-06-05.
- ↑ 7,0 7,1 «Wet gate printing». www.nfsa.gov.au (angļu). 2010-07-08. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-09-02. Skatīts: 2018-06-05.
- ↑ «FILM PRESERVATION – ANOTHER FINE MESS». www.laurel-and-hardy.com. Skatīts: 2018-06-05.
 | Šis ar kino saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar tehnoloģijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |