Barības vads

(Pāradresēts no Oesophagus)

Barības vads (oesophagus) ir relatīvi taisna gremošanas orgānu sistēmas daļa, caur kuru pārtika no mutes dobuma nonāk kuņģī. Barības vadu veido dažādi muskuļaudi, kas izplešas gadījumā, ja tiek apēsts lielāks pārtikas kumoss, un pēc tam nodrošina barības vada saraušanos atpakaļ sākotnējā stāvoklī. Barības vads atrodas aiz sirds un elpvada, bet pirms mugurkaula; tas iziet cauri krūšu dobumam un diafragmai.

Barības vads savieno mutes dobumu ar kuņģi.

Barības vadu var skart tādas saslimšanas kā vēzis, iedzimti attīstības traucējumi, iekaisumi, kustību traucējumi, barības vada atviļņa slimība, kā arī varikozas vēnas, kas var izraisīt nāvējošu asiņošanu.

Barības vads ir 25 - 30 cm gara muskuļaina caurule, kuras sienu veido 4 slāņi: gļotāda, zemgļotāda, muskuļapvalks un adventīcijs (saistaudi).

Barības vadam ir 3 sašaurinājumi:

  • augšējais, kur rīkle savienojas ar barības vadu;
  • vidējais 4.—5. krūšu skriemeļa līmenī, kur barības vadu krusto kreisais bronhs un aortas loks;
  • apakšējais, kur tas iet cauri diafragmai.

Šajās vietās var aizķerties, iestrēgt un arī bojāt barības vada sieniņu norītie cietie vai asie priekšmeti, piemēram, kauli un asakas.

To sedz daudzkārtains plakans nepārragots epitēlijs, zem, kura atrodas bazālā membrāna un plāni gļotādas saistaudi (lamina propria). Barības vadam ir neparasti bieza gļotādas muskuļkārta. Barības vada apakšējā daļā (kardiālajā daļā), kur tas pievienojas kunģim, atrodas kardiālie dziedzeri. To sekrēts aizsargā barības vadu no kuņģa sulas iedarbības. Pēc uzbūves tie ir mukoserozie dziedzeri.

Barības vada lūmenā veidojas krokas, ko veido gļotāda kopā ar zemgļotādu.[1]

Tajā ir daudz elastīgo šķiedru,asinsvadu un limfvadu. Zemgļotādā atrodas arī barības vada īstenie dziedzeri, kuru izvadi iet caur gļotādu, un to gļotainais sekrēts padara kumosu slīdīgāku. Šo dziedzeru mukocīti izstrādā biezas gļotas ar viegli skābu reakciju. Vienlaicīgi dziedzeru serocīti izdala pepsinogēnu un lizozīmu. Gļotas pasargā gļotādu arī no ķīmiskiem un mehāniskiem bojājumiem.[1]

Muskuļapvalks

labot šo sadaļu

Augšējo trešdaļu veido skeleta šķērssvītrotā muskulatūra, kas pakāpeniski pāriet gludajā muskulatūrā (veidojas gludo miocītu kūlīši). Kūlīši veido iekšējo cirkulāro slāni un āŗējo garenisko slāni. Starp abiem muskulatūras slāņiem ir Auerbaha nervu pinums, kas nodrošina gludās muskulatūras kontrakcijas.[1]

To veido irdenie nenoformētie saistaudi, kuros ir perifēro nervu šķiedru kūlīši. Vēdera dobumā barības vadu sedz vēderplēve — peritoneum s. tunica serosa.

Barības vada augšdaļa un lejasdaļa ir apņemta ar muskulāriem gredzeniem — augšējo un apakšējo sfinkteri.[2] Šie sfinkteri ir aizvērti, ja netiek norīta barība. Atšķirībā no citiem sfinkteriem ķermenī, šie ir funkcionāli, nevis anatomiski sfinkteri. No tā izriet, ka šajās vietās nav būtisks sieniņas sabiezējums, bet drīzāk noteikta sieniņas daļa darbojas līdzīgi kā sfinkteris. Lai gan augšējais sfinkteris veidots no šķērsvītrotās muskulatūras, tas nav pakļauts cilvēka gribai. Apakšējais sfinkteris atrodas savienojuma vietā starp barības vadu un kuņģi.

  1. 1,0 1,1 1,2 Ross M, Pawlina W (2011). Histology: A Text and Atlas (6th ed.). Lippincott Williams & Wilkins. pp. 571—573. ISBN 978-0-7817-7200-6.
  2. Drake, Richard L.; Vogl, Wayne; Tibbitts, Adam W. M. Mitchell ; illustrations by Richard; Richardson, Paul (2005). Gray's anatomy for students. Philadelphia: Elsevier/Churchill Livingstone. pp. 192—194. ISBN 978-0-8089-2306-0.

Ārējās saites

labot šo sadaļu