Trickle down ekonomikas teorija

Trickle down ekonomikas teorija (angļu: Trickle-down — 'nopilēt, notecēt') ir nosaukums ekonomiskajai politikai, kas radās 20. gs. 80. gados Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē. Teorijas pamatā ir uzskats, ka, samazinot nodokļu slogu bagātākajam sabiedrības slānim, mazinot valsts regulējošo lomu un samazinot valdības lomu ekonomikā, paātrinātos ekonomiskā izaugsme un bagātākā iedzīvotāju šķira, kļūdama vēl bagātāka, investētu savu naudu ekonomikā un viņu bagātība nopilētu arī uz zemākiem sabiedrības slāņiem.

Lai gan, par šīs teorijas piekritējiem un aizsācējiem tiek uzskatīts bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans (ar savu ekonomisko politiku — reiganomiku) un bijusī Lielbritānijas premjerministre Mārgarita Tečere, viņi šo terminu neizmantoja. Šo nosaukumu ir radījusi viņu opozīcija kā reiganomikas un citu neoliberālu uzskatu kritiku.

Šī teorija ir saskārusies ar lielu kritiku. Tās pamatā ir arguments, ka nabadzīgākiem cilvēkiem ir tieksme lielāko daļu savas naudas iztērēt, tātad atgriezt ekonomikā, taču bagātākie iedzīvotāji lielus naudas apmērus uzkrāj, tātad neļauj tiem nokļūt pie citiem iedzīvotājiem. ASV senators Bērnijs Sanderss norādīja, ka "trickle down ekonomika ir krāpšana", pēc kuras ieviešanas ir strauji pieaugusi nevienlīdzība. Viņš arī ierosināja trickle up ekonomiku (angļu: trickle-up — 'pilēt augšup, tecēt augšup') — naudas novirzīšanu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem un vidusšķirai, kuri naudu iztērētu, tā padarot bagātākus arī citus.

Skatīt arī

• Liberālais konservatīvisms
• Neoliberālisms