Nirnbergas kodekss

Nirnbergas kodekss (vācu: Nürnberger Kodex) ir ētikas normu kopums, kas regulē pētniecību ar cilvēku iesaisti. Tas tika izveidots 1947. gadā pēc Nirnbergas procesa, kurā tiesāja Otrā pasaules kara noziedzniekus, tai skaitā ārstus un zinātniekus, kuri bija veikuši eksperimentus ar cilvēkiem.

Desmit Nirnbergas kodeksa punkti

Desmit kodeksa punkti tika doti tiesnešu sprieduma sadaļā "Atļautie medicīniskie eksperimenti" (Permissible Medical Experiments):

1. Obligāti nepieciešama cilvēka brīvprātīga piekrišana. Tas nozīmē, ka eksperimentā iesaistāmas personas, kam ir juridiskas tiesības dot piekrišanu; kam ir brīvas izvēles iespēja dot piekrišanu bez mazākās varmācības, krāpšanas, viltus, piespiešanas, maldināšanas vai citas spaidu vai piespiedu metodes; kam ir pietiekamas zināšanas un izpratne par paredzēto eksperimentu, lai spētu pieņemt saprātīgu un apzinātu lēmumu. No tā izriet, ka, pirms eksperimentā iesaistāmā persona dod savu piekrišanu, tai jādara zināma eksperimenta būtība, ilgums un mērķis; eksperimenta metode un norise; visas paredzamās neērtības un risks; iespējamās sekas, kas var rasties viņa veselībai vai personībai no piedalīšanās eksperimentā. Pienākums un atbildība vērtēt saņemtās piekrišanas kvalitāti gulstas uz katru personu, kas organizē vai vada eksperimentu. Tas ir personisks pienākums un atbildība, kuru nevar nesodīti deleģēt citai personai.
2. Eksperimentam jādod sabiedrības vispārējai labklājībai tādi nozīmīgi pozitīvi rezultāti, kuri nav iegūstami ar citām pētniecības metodēm vai līdzekļiem, un tas nedrīkst būt nejaušs un tātad būtībā nevajadzīgs.
3. Eksperimentam jābalstās uz rezultātiem, kas iegūti eksperimentos ar dzīvniekiem, uz zināšanām par slimību dabu vai citām eksperimentā pētāmajām problēmām, lai sagaidāmie rezultāti attaisnotu eksperimenta veikšanu.
4. Eksperiments jāveic tā, lai tā gaitā nepieļautu nevajadzīgu fizisku un garīgu kaitējumu un jebkādas nevajadzīgas ciešanas.
5. Nedrīkst izdarīt eksperimentu, ja jau iepriekš ir pamats domāt, ka tā rezultātā var iestāties nāve vai invaliditāte. Izņēmums varētu būt eksperimenti, kurus ārsti veic paši ar sevi kā eksperimenta objektu.
6. Riska pakāpe nekad nedrīkst būt lielāka kā eksperimentā risināmās problēmas nozīmīgums cilvēcei.
7. Jāveic nepieciešamie sagatavošanas darbi un jāparedz eksperimenta objekta iespējami droša aizsardzība pret niecīgāko kaitējumu, invaliditātes vai nāves varbūtību.
8. Eksperimentu drīkst veikt tikai zinātniski kvalificētas personas. Tiem, kas kā vadītāji vai izpildītāji piedalās eksperimentā, visa tā gaitā nepieciešama augstākā meistarība un rūpība.
9. Cilvēkam — eksperimenta objektam ir tiesības jebkurā brīdī prasīt eksperimenta pārtraukšanu, ja viņš nonācis tādā fiziskā vai garīgā stāvoklī, ka eksperimenta turpināšana viņam šķiet neiespējama.
10. Eksperimenta zinātniskajam vadītājam jābūt gatavam pārtraukt eksperimentu jebkurā brīdī, ja viņam, rīkojoties pēc labākās sirdsapziņas un liekot lietā visu savu prasmi un prātu, tomēr ir pietiekams pamats pieņemt, ka eksperimenta turpināšana var sagādāt cilvēkam kaitējumu, izraisīt tā invaliditāti vai nāvi.