Mongolijas savvaļas ēzelis
Mongolijas savvaļas ēzelis jeb Gobi kulāns[1] (Equus hemionus hemionus) ir viena no Āzijas savvaļas ēzeļu pasugām. Mongolijā tos sauc par dzigetiem. Mongolijas savvaļas ēzeļi galvenokārt sastopami Mongolijas stepēs un Gobi tuksnesī, nelielā daudzumā ieklīstot Ķīnas ziemeļdaļā. Šajā valstī dzīvo daži simti īpatņi.[1] Kādreiz tie dzīvoja arī Kazahstānā, bet mūsdienās intensīvo medību rezultātā Mongolijas savvaļas ēzeļi šajā valstī vairs nav sastopami.[2]
| Mongolijas savvaļas ēzelis Equus hemionus hemionus (Pallas, 1775) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Nepārnadži (Perissodactyla) |
| Dzimta | Zirgu dzimta (Equidae) |
| Ģints | Zirgi (Equus) |
| Apakšģints | Ēzeļi (Asinus) |
| Suga | Āzijas savvaļas ēzelis (Equus hemionus) |
| Pasuga | Mongolijas savvaļas ēzelis (Equus hemionus hemionus) |
| Sinonīmi | |
| Equus hemionus luteus | |
 Mongolijas savvaļas ēzelis Vikikrātuvē | |
Lai arī kopš 1953. gada Mongolijas savvaļas ēzelis ir pilnībā aizsargāts Mongolijas teritorijā, izplešoties lauksaimniecībai un mājdzīvniekiem konkurējot uz veģetācijas un ūdens resursiem, kā arī daudziem mongoļiem pametot pilsētu un uzsākot nomadu dzīves veidu, 1990. gadu sākumā ēzeļu skaits savvaļā kļuva kritisks. Laikā no 1994. līdz 1997. gadam, ieviešot ēzeļiem visstingrāko saudzēšanas režīmu, to skaits izmainījās no 33 000 līdz 63 000, un tas turpina pieaugt.[3] Tomēr ēzeļu skaits mūsdienās ir tikai 50% no tā skaita, kas Mongolijā dzīvoja pirms 70 gadiem. Problēmas rada arī vietējo iedzīvotāju tradīcija medīt savvaļas ēzeļus gaļas ieguvei. Lai regulētu medības, Mongolijas valdība atļauj katru gadu nomedīt līdz 4 500 ēzeļiem, kas ir apmēram 20% no kopējā skaita.[4] Mongolijas savvaļas ēzeļi ir daudzskaitlīgākā savvaļas ēzeļu grupa, kas mūsdienās dzīvo savvaļā.
Izskats un ieradumi
labot šo sadaļuMongolijas savvaļas ēzelis ir diezgan liela auguma, garām kājām, lielu galvu un garām ausīm. Apspalvojuma krāsa variē starp pelēku un dzeltenbrūnu ķermenim, ar krēmīgi baltu krāsu vēderam un kāju iekšpusei. Pa mugurkaulu pāri visam ķermenim stiepjas tumši brūna svītra. Krēpes ir tumšas, stāvus stāvošas, aste īsa. Mongolijas savvaļas ēzeļa augstums skaustā ir 1,20 m, ķermeņa garums 2,20—2,60 m, svars 200—300 kg. Ēzelim ir ļoti labi attīstīta oža, redze un dzirde, tādēļ ir ļoti grūti ēzeļu baram piekļūt tuvāk par puskilometru.[1]
Ziemas sezonā tuksnesis atdzīvojas, un ēzeļiem ir bagātīgi veģetācijas un ūdens resursi. Vasaras laikā, kad viss kļūst sauss un karsts, veģetācija ir nabadzīga, Mongolijas savvaļas ēzeļi neatsakās no krūmiem un koku mizām un parasti uzturas ūdens tuvumā.[5] Vienīgais plēsīgais dzīvnieks, kas medī Mongolijas savvaļas ēzeļus ir pelēkais vilks.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 http://ugo.sinet.it/boothill/uploads/Mongolia/Equus.pdf[novecojusi saite]
- ↑ Clark, B. and Duncan, P. 1992. Asian Wild Asses - Hemiones and Kiangs (E. hemionus Pallas and E. kiang Moorcroft). In: P. Duncan (ed.) Zebras, Asses, and Horses. An Action Plan for the Conservation of Wild Equids. IUCN/SSC Equid Specialist Group. IUCN, Gland, Switzerland. pp. 17-21.
- ↑ Reading, R. P., H. M. Mix, B. Lhagvasuren, C. Feh, D. P. Kane, S. Dulamtseren, and S. Enkhbold. 2001. Status and distribution of khulan (Equus hemionus) in Mongolia. Journal of Zoology, London, 254:381-389
- ↑ J. Wingard unpubl. data
- ↑ «The Asiatic Wild Ass». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 4. decembrī. Skatīts: 2008. gada 18. decembrī.