Metsä Fibre
Metsä Fibre Oy ir Somijas celulozes ražošanas uzņēmums. Dibināts 1973. gadā. Tas ir kopuzņēmums, kurā vairākums pieder Metsä grupas uzņēmumiem Metsäliitto Osuuskunta (50,2 %) un Metsä Board (24,9 %); savukārt 24,9 % kapitāldaļu pieder Japānas tirdzniecības koncernam Itochu.[1]
| Metsä Fibre Oy | |
|---|---|
 | |
| Tips | kapitālsabiedrība |
| Darbības joma | kokapstrāde |
| Dibināts | 1973. gads |
| Galvenais birojs |
Espo,  Somija |
| Produkti | celuloze |
| Īpašnieks(-i) |
Metsäliitto Osuuskunta (50,2 %) Metsä Board (24,9 %) Itochu (24,9 %) |
| Tīmekļa vietne | metsafibre.fi |
Uzņēmumam ir četras celulozes ražotnes Somoijā: Joutseno (produkcija 670 000 t gadā), Kemi (590 000 t gadā), Raumā (630 000 t gadā), Ēnekoski (520 000 t gadā). Krievijā atrodas meitas uzņēmums Metsä Svir — kokzāģētava (200 000 m³ gadā) Podporožjē; tam pieder kokmateriālu iepirkšanas uzņēmumi ZAO Petrovles-Paša un ZAO Petrovles Podporožje.
Vēsture
labot šo sadaļu1973. gadā finanšu ieguldījumu uzņēmums Metsäpohjanmaa, Oy Nokia Ab un G.A. Serlachius Oy dibināja kopuzņēmumu Oy Metsä-Botnia Ab, lai Kaskinenā izveidotu celulozes fabriku. Ražotne darbu sāka 1977. gadā. 1981. gadā Metsäpohjanmaa apvienojās ar Metsä-Botnia.[2] Otrā Metsä-Botnia fabrika uzcelta 1985. gadā Ēnekoski, kas tajā laikā kļuva par lielāko vienas līnijas celulozes fabriku pasaulē.[3]
1986. gadā G.A Serlachius apvienojās ar Metsäliitto Teollisuus, izveidojot uzņēmumu Metsä-Serla (no 2001. gada — M-real, no 2012. gada — Metsä Board), kas kļuva par Metsä-Botnia galveno īpašnieku. 1987. gadā Metsä-Botnia kopā ar Metsäliitto Osuuskunta un Kajaani Oy dibināja kopuzņēmumu Pohjan Sellu Oy, plānojot Kajāni uzbūvēt celulozes ražotni. 1989. gadā Nokia pārdeva savas Metsä-Botnia kapitāldaļas, un par otru primāro īpašnieku kļuva Yhtyneet Paperitehtaat (no 1996. gada — UPM-Kymmene).[3] 1980. gadu beigās uzņēmums celulozes balināšanā sāka ieviest skābekļa savienojumus, atsakoties no hlora.
1991. gadā Metsä-Botnia nopirka celulozes un kokapstrādes uzņēmumu Kemi Oy. Ēnekoski rūpnīca tika atdalīta no Metsä-Botnia un kļuva par Metsä-Serla meitas uzņēmumu Metsä-Sellu.[3] Pohjan Sellu Oy apvienots ar Metsä-Botnia, bet Kajāni ražotne tā arī netika uzcelta.
Metsä-Botnia galvenie īpašnieki Raumā uzbūvēja jaunu videi draudzīgu celulozes fabriku, kurš kā atsevišķs uzņēmums Oy Metsä-Rauma Ab sāka darbu 1996. gadā.
1997. gadā Metsä-Botnia no UPM-Kymmene iegādājās Joutseno ražotni.
2000. gadā Oy Metsä-Rauma Ab apvienojās ar Metsä-Botnia. Ēnekoski fabrika atgriezās Metsä-Botnia pakļautībā. 2001. gadā Joutseno fabrikā atklāta jauna celulozes līnija.
2006. gadā Krievijā tika izveidots meitas uzņēmums Metsä Svir, kas nodarbojās ar kokmateriālu apstrādi. 2005. gadā nolemts būvēt celulozes fabriku Urugvajā. Ražotne atklāta 2007. gada novembrī Fraibentosā (Fray Bentos), un tā no eikaliptiem ražoja celulozi 1 miljonu tonnu gadā.
2009. gada decembrī Metsäliitto un M-Real daļa Metsä-Botnia palielinājās līdz 83 %, bet UPM-Kymmene samazinājās līdz 17 %. Fraibentosas ražotne tika nodota UPM-Kymmene. Šajā laikā slēgta vecākā Metsä-Botnia fabrika Kaskinenā, jo tās iekārtas bija novecojušas.
2011. gadā Metsä-Botnia izpirka tās 6,7 % kapitāldaļu no UPM-Kymmene. Rezultātā Metsäliitto Osuuskunta bija 57 % daļu, M-Real — 32 %, bet UPM-Kymmene — 11 %.
2012. gadā Metsä-Botnia pārdēvēts par Metsä Fibre un iekļāvās pārstrukturētajā Metsä grupā. 11. aprīlī UPM-Kymmene visas savas Metsä Fibre kapitāldaļas par 150 miljoniem EUR pārdeva Metsä Group mātes uzņēmumam Metsäliitto Osuuskunta;[4] Metsäliitto Osuuskunta, Metsä Board un Japānas tirdzniecības koncerns Itochu vienojās, ka Itochu iegūs 24,9 % Metsä Fibre kapitāldaļu. Pēc darījuma Metsäliitto Osuuskunta piederēja 50,2 % daļu, Metsä Board — 24,9 % un Itochu — 24,9 %.[3]
Galerija
labot šo sadaļu
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Owners». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 31. martā. Skatīts: 2013. gada 23. aprīlī.
- ↑ Metsäpohjanmaa Oy
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «History». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 31. martā. Skatīts: 2013. gada 23. aprīlī.
- ↑ «UPM Annual Report 2012». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 25. augustā. Skatīts: 2013. gada 23. aprīlī. Arhivēts 2013. gada 25. augustā, at WebCite