Melnalksnis
Melnalksnis (Alnus glutinosa) ir daudzgadīgs bērzu dzimtas koks.
| Melnalksnis Alnus glutinosa L. | |
|---|---|
 Melnalksnis (Alnus glutinosa) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Dižskābaržu rinda (Fagales) |
| Dzimta | Bērzu dzimta (Betulaceae) |
| Ģints | Alkšņi (Alnus) |
| Suga | Melnalksnis (A. glutinosa) |
 Melnalksnis Vikikrātuvē | |
Apakšsugas :
- Alnus glutinosa subsp. glutinosa
- Alnus glutinosa subsp. barbata
- Alnus glutinosa subsp. antitaurica
- Alnus glutinosa subsp. betuloides
un dekoratīvā apakšsuga :
- Alnus glutinosa subsp. laciniata
Raksturojums
labot šo sadaļuMelnalksnis ir līdz 35 m augsts koks ar tumši brūnu rievainu mizu. Augšanas ātrums līdz 12 m 20 gadu laikā. Pateicoties labi attīstītai sakņu sistēmai (līdz 4 m) ir ļoti izturīgs pret vēju.
Lapas spīdīgas, tumšzaļas, (pavasarī lipīgas) to apakšpuse gaišāka, mala nevienādi zobaina, lapas gals ar jomu.
Zied martā – aprīlī. Melnalkšņa vīrišķo ziedu spurdzes cilindriskas, sievišķo ziedu vārpas olveidīgas, rudenī pārkoksnējas un atgādina čiekuriņus, sēklas ir neizteikti piecstūrainas, saplacinātas ar diviem rudimentāriem spārniņiem, - sāk izbirt oktobrī. Līdz 60 gadu vecumam melnalksnis dod celma atvases[1].
Biotopi
labot šo sadaļuTas sastopams mitrās vietās, bet visbiežāk — avoksnājos un upju un ezeru krastos. Melnalksnis spēj augt ilgstoši applūdinātās teritorijās un ataug ar atvasēm. Melnalkšņu meži mitru teritoriju nosusināšanas dēļ ir maz saglabājušies. Pētījumi rāda, ka melnalkšņu meži, nemainoties mitruma apstākļiem, var pastāvēt gadsimtiem ilgi. Mistraudzēs visbiežāk aug kopā ar bērzu, apsi, osi un egli. Slikti panes apēnojumu un stipru salu.
Slimības
labot šo sadaļu
Phytophthora alni izraisīta Fitoftoroze, ātras attīstības letāla slimība. Pirmie gadījumi tika konstatēti XX gadsimta sākumā, bet kopš 1990. gadiem šī kaite plaši izvērsās visā Eiropā. Melnalkšņi kopā ar gobām[2] tiek uzskatīti par visapdraudētākiem Eiropas dabas kokiem. Starp slimības pazīmēm ir novērojama galotnes lapu izretināšanās, lapuhloroze lapām nenobirstot. Uz stumbra pamata raksturīga nekroze rūsas vai melnu plankumu veidā, kas liecina par audu atmiršanu. Slimības ierosinātājs saglabājas un pārziemo slimo augu daļās, atliekās un augsnē. Pavasarī un veģetācijas periodā augi inficējas caur augsni un ūdeni. Tomēr izskatās ka slima koka jaunie, augošie dzinumi izrāda zināmu rezistenci, tāpēc labākais apkarošanas veids šķiet celmu saglabāšana tādējādi veicinot dabigo izlasi un ģenētisko daudzveidību skartajā zonā. Nozāģētos slimus kokus ir ieteikts turpretim sadedzināt.[3].
Izmantošana
labot šo sadaļuSenāk melnalksnis ūdensizturības dēļ izmantots aku grodiem, pāļiem un notekām. No melnalkšņa darinātas arī koka bļodas. Tā kā tā koksne saskarē ar produktiem nerada piegaršu, no melnalkšņa gatavoja piena traukus. Lapas izmantotas piena trauku dezinfekcijai.
Mūsdienās no melnalkšņa ražo finieri, apdares materiālus un mēbeles.
Melnalkšņu augļkopās ir daudz miecvielu (ap 25% tanīna un līdz 3,7% gallusskābes), ko tautas medicīnā lieto, ja ir caureja, dizentērija un vēdera sāpes, arī kā sviedrēšanas līdzekli saaukstēšanās gadījumā.
Latvijas Dendroloģijas biedrība bija izvēlējusies melnalksni par 2008. gada koku.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ http://www.mezataksacija.lv/koki/melnalksnis/
- ↑ gobas cieš no Ophiostoma ulmi sēnes izraisītas grafiozes - Holandes gobu slimība/http://www.diena.lv/latvija/novados/jelgavas-gobas-atkal-posta-holandes-slimiba-13956219
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 15. novembrī. Skatīts: 2009. gada 20. decembrī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Melnalksnis.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
 | Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |