Melnais lauvpērtiķis
Melnais lauvpērtiķis jeb melnais lauvtamarīns (Leontopithecus chrysopygus) ir apdraudēta[1] primātu kārtas suga[2], kas dzīvo nelielā areālā Sanpaulu štata austrumos Brazīlijā.[3]
| Melnais lauvpērtiķis Leontopithecus rosalia, (Mikan), 1823) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Primāti (Primates) |
| Apakškārta | Sausdeguna pērtiķi (Haplorrhini) |
| Dzimta | Kalitriksi (Callitrichidae) |
| Ģints | Lauvpērtiķi (Leontopithecus) |
| Suga | Melnais lauvpērtiķis (Leontopithecus chrysopygus) |
| Izplatība | |
 | |
 Melnais lauvpērtiķis Vikikrātuvē | |
Lauvpērtiķu ģints pieder kalitriksu dzimtai, un ģintī ietilpst četras sugas. Tās mitinās nedaudzajās lietus mežu teritorijās, kas saglabājušās Brazīlijas dienvidaustrumos.
Izskats labot šo sadaļu
Ķermeņa garums 20 — 33,5 cm, astes garums 31,5 – 40 cm. Apmatojums garš, zīdains un melns, izņemot pakaļkājas augšstilbu, sēžamvietu un astes pamatni, kas ir rudā krāsā. Kailo, tumši pelēko vai melno ģīmīti ieskauj kuplas "lauvas" krēpes.[3]
Pēdas garas un tievas, ar ļoti gariem pirkstiem. Uz priekšējām un pakaļējām kājām asi, līki nadziņi.
Dzīvesveids labot šo sadaļu
Melnā lauvpērtiķa dabiskā vide ir tropu lietus meži. Dzīvo koku lapotnēs aptuveni 3 līdz 12 metru augstumā. Suga spēj pielāgoties vides izmaiņām un, ja ir pietiekami barības resursi un koku dobumi gulēšanai, sastopama arī purvainos mežos vai cilvēku darbības rezultātā degradētos, lielākoties ar krūmveidīgiem kokiem apaugušos mežos.
Dzīvo pastāvīgās ģimenēs, kas parasti sastāv no 4 līdz 8 īpatņiem — vairoties spējīga pāra un divus vai trīs gadus vecām atvasēm. Kad tēviņu kārtas pēcnācējs sasniedz dzimumbriedumu, tas dodas partneres meklējumos. Dažkārt vairākas ģimenes apvienojas lielākās saimēs. Tomēr, būdami savstarpēji ļoti draudzīgi, melnajiem lauvpērtiķiem no svešas grupas bara locekļi parasti uzbrūk ļoti agresīvi.
Barība labot šo sadaļu
Melnais lauvpērtiķis ir visēdājs un lieto uzturā gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes barību. Ēdienkartē ietilpst dažādi augļi, lapas, ziedi, nektārs, koku sveķi, arī vardes, gliemji, ķirzakas, zirnekļi un kukaiņi.
Vairošanās labot šo sadaļu
Vairošanās periods ilgst no septembra līdz martam. Jaundzimušo skaits no 1 — 4, parasti 2. Pirmās divas nedēļas par mazuļiem galvenokārt rūpējas mātīte, bet pēc tam rūpes par tiem uzņemas tēviņš. Viņš tos nēsā un mātītei iedod barošanās reizēs ik pēc divām trim stundām. Apmēram pēc trim nedēļām mazuļi sāk iepazīt apkārtni, bet pie vismazākajām briesmām atgriežas pie vecākiem.[3]
Aizsardzība labot šo sadaļu
Melnais lauvpērtiķis ir visapdraudētākā ģints suga. Vairāk nekā 90% Atlantijas okeāna piekrastes mežu ir izcirsti, lai iegūtu kokogles, atbrīvotu vietu plantācijām, ganībām un rūpniecībai. Nereti nelikumīgi tiek izcirsti meži pat fragmentāri saglabājušās un aizsargājamās teritorijās, kur vēl mitinās melnie lauvpērtiķi.[4]
Sugas īpatņu skaits savvaļā samazinās, un kopš 20. gadsimta 70. gadiem ir uzsākta melnā lauvtamarīna pavairošanas programma nebrīvē. Pirmo eksperimentālo Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestā dzimušā tēviņa un divu mātīšu reintrodukciju dabā veica 1999. gada jūlijā.[5]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Leontopithecus chrysopygus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 20. martā. Skatīts: 2015. gada 17. martā.
- ↑ Mammal Species of the World
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Animal Diversity Web
- ↑ Animal info & Endangered Animals
- ↑ Your guide. Durrell wildlife Conservation Trust. "In 1999, a young adult male black tamarin born and bred in the Jersey woods was released in Brazil. He adapted well, showing that growing up in a forest environment, even in Jersey, gives tamarins reintroduced into the wild a tremendous head start". 23 lpp.
Literatūra labot šo sadaļu
- Zooģeogrāfija. Noras Sloka. Rīga. Zvaigzne. 1979., 72. lpp.