Mecotinta

Mecotinta (no itāļu: mezzo — tinto — ‘pustonis’) jeb melnā maniere, ir grafikas dobspiedes tehnikas paveids.[1]

Ludvigs fon Zīgens. Mecotintas pirmais zināmais darbs "Amēlijas Elizabetes fon Hesenas portrets" 1642. g.

Mecotintas tehnikā tiek lietota īpaša, vienmērīga graudainuma metāla iespiedforma, kurai apakšējā daļā atrodas puslokā sakārtoti asi zobiņi, kurus valstot pa metāla plāksni, sagatavo virsmu, ieklājot plāksnē krāsu, bet vēlāk veidojot novilkumu uz papīra.

Ar terminu "mecotinta" apzīmē gan dobspiedes tehniku, gan arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Pirmo eksemplāru sauc par autoreksemplāru. Mecotintas novilkumā parādās ļoti maigs, samtains un biezs tonis. Šajā tehnikā ir iespējams izveidot aptuveni 200 novilkumu.

Mecotinta radās Anglijā 1642. gadā, to izgudroja vācu mākslinieks Ludvigs fon Zīgens. Par vienu no izcilākajiem mecotintas meistariem tiek uzskatīts angļu mākslinieks Džons Rafaēls Smits. Latvijā ar šo grafikas tehniku 20. gadsimta 70.—80. gados nodarbojušies Juris Petraškevičs un Elita Viliama.[2]

AtsaucesLabot

  1. Daina Blūma. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005. 109. lpp. ISBN 9984-369-62-5.
  2. Daina Blūma. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005. 110. lpp. ISBN 9984-369-62-5.