1951. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti.[1][2] Pēc tam sācis strādāt trešajā Rīgas ķīmiski farmaceitiskajā rūpnīcā par inženieri un laboratorijas vadītāju.[1] 1958. gadā kļuvis par Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītāju, to vadījis līdz 1998. gadam, piecus gadus (1964—1971) Līdaka bijis arī institūta direktora vietnieks.[1] Laikā no 1990. līdz 1998. gadam vadījis Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļu.[1] Laikā no 1976. līdz 1992. gadam bijis galvenais redaktors laikrakstā Экспериментальная и клиническая фармакотерапия (Eksperimental'naja i kliničeskaja farmakoterapija).[1][3]
Līdaka tiek uzskatīts par vienu no medicīniskās ķīmijas un sintētisko zāļu tehnoloģijas pamatlicējiem Latvijā.[1] Viņš ir bijis viens no dažādu pretvēža preparātu izstrādātājiem, tai skaitā imifosa, ftorafūra, nifurona, ginihina (hinifurils) un liofura. Ir publicējis vairāk nekā 400 zinātniskos rakstus.[1]
1976. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu.[1] Tāpat saņēmis vairākus apbalvojumus un medaļas, tai skaitā 1998. gadā ticis apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[1]
- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 112.—113. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
- ↑ «Margeris LIDAKA». LZA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 1. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 4. jūlijā.
- ↑ «Marģeris LĪDAKA». LZA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 4. jūlijā.
