Malakoloģija
Malakoloģija (grieķu: μαλακός + λόγος malakos ‘mīksts’ + logos ‘vārds, runa, mācība’) ir bezmugurkaulnieku zooloģijas nozare, kas pēta gliemjus (moluskus, mīkstmiešus), to taksonomiju, sistemātiku, ekoloģiju, evolūciju un uzbūvi.[1]
Latvijā gliemju izpēti un aizsardzību koordinē Latvijas Malakologu biedrība. Tā arī izvēl gada gliemi, par kuru 2020. gadā kļuva izmirušais Salaspils dolomītgliemezis (Platyschisma kirchholmiensis).[2]
Malakoloģija iedalās konhioloģijā — gliemju čaulu (konhīliju) un čaulgliemežu — gliemežu un gliemeņu izpētē, limakoloģijā, kas pēta kailgliemežus, un teutoloģijā, kas pēta galvkājus, kā astoņkājus un kalmārus.[1] Lietišķo malakoloģiju studē medicīnā, veterinārijā un lauksaimniecībā; piemēram, gliemji kā slimību pārnēsātāji, tai skaitā šistosomiāzes un peldētāju niezes gadījumos. Malakoloģiskajos pētījumos tiek izmantotas parastās zooloģiskās metodes. Pētniekus parasti iedala malakologos un konhiologos.
Arheoloģija izmanto malakoloģiju, lai izprastu klimata attīstību, apgabala biotu un vietas īpatnības. Pateicoties čaulu labajai saglabājamībai, konhioloģijai ir liela nozīme paleontoloģijā. No retākiem novirzieniem gliemju čaulu šūnu uzbūvi pēta, lai to izmantotu arhitektūrā, bet bioindikācijā tiek izmantota gliemju spēja reaģēt uz ūdens un augsnes kvalitātes izmaiņām.[1] Gliemju čaulas ir arī kolekcionēšanas un mākslas objekts.
Vēsture
labot šo sadaļuPirmais gliemjus klasificēja Aristotelis,[1] pateicoties kam malakologi šajā gadsimtā svin savas zinātnes 2400-gadi.[3]
1681. gadā Filipo Bonani uzrakstīja pirmo grāmatu, kas bija veltīta jūras gliemežvākiem, t.i. jūras gliemju čaumalām.[4] Grāmatas nosaukums bija "Acu un prāta atpūta gliemežu vērošanā, piedāvāta tiem, kam ir interese par dabas radījumiem utt." (Ricreatione dell' occhio e dela mente nell oservation' delle Chiociolle, proposta a' curiosi delle opere della natura &c.).[5] 1758. gadā Linnejs mēģināja savā klasifikācijā sagrupēt gliemjus un citus līdzīgus organismus, nodalot urbējgliemenes kopā ar dažiem tārpiem un citiem organismiem, galvkājus kopā ar sūkļiem un medūzām, un pārējos gliemjos in tiem līdzīgajos.[6] Līdz 19. gadsimta sākumam zinātni sauca par konholoģiju vai konhioloģiju, jo vairums pētnieku koncentrējās uz vieglāk iegūstamajiem un atpazīstamajiem čaulgliemežiem. 1795. franču dabaszinātnieks Žans Kivjē ieteica pētīt gliemjus kā vienu veselu grupu, bet terminu "malakoloģija" 1825. gadā ieviesa Anrī de Blenvils.[1] 1868. gadā kā pirmā tika nodibināta Vācijas Malakologu biedrība. Mūsdienās aktīvi darbojas pasaules malakologu un malakoloģijas biedrība “Unitas Malacologica”, kas no 1962. gada regulāri organizē pasaules malakologu saietus.[1][7]
Mūsdienās gliemju taksonomiju un evolūciju pēta ar molekulārās bioloģijas metodēm.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Malakoloģija.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Nacionālā enciklopēdija. Malakoloģija
- ↑ «Latvijas Malakologu biedrība :: Gada gliemji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 14. novembrī. Skatīts: 2021. gada 14. novembrī.
- ↑ «The American Malacological Society. 2,400 Years of Malacology». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 14. novembrī. Skatīts: 2021. gada 14. novembrī.
- ↑ "Buonanni's Chiocciole (1681)". ansp.org.
- ↑ Bonanni F. 1681. Ricreatione dell' occhio e dela mente nell oservation' delle Chiociolle, proposta a' curiosi delle opere della natura, &c. 1681. Varese, Rome, xiv, 384 pp., 109 plates. figure 101.
- ↑ Maxim V. Vinarski. 2014. The birth of malacology. When and how? Zoosystematics and Evolution 90(1): 1-5 (28 Mar 2014). doi: 10.3897/zse.90.7008
- ↑ UM Congresses