Lingvistiskās relativitātes teorija

Lingvistiskās relativitātes teorija ir psiholingvistikas teorija, kas paredz, ka cilvēkam domāšanas procesi notiek viņam zināmās valodas vai vairāku zināmo valodu un kultūru ietvaros — to, ka valodas ietekmē cilvēka domāšanas potenciāls iegūst noteiktu virzienu. Ja kādā valodā, atšķirībā no citām, nav laika izteiksmes (piemēram, Hopi indiāņu valodā), tad šīs valodas lietotājiem būs grūti ne vien izteikties, bet arī domāt nākotnes vai pagātnes kategorijās.

Bendžamins Lī Vorfs (1897—1941), kurš, par spīti tam, ka nebija ieguvis atbilstošu zinātnisku izglītību un kura teorijas zinātnisko noformējumu palīdzēja izveidot antropologs profesors Edvards Sapīrs, izveidoja vienu no interesantākajām un populārākajām psiholingvistiskajām teorijām. Vorfs uzsver to, ka, ja nav zināmi izņēmumi, tad arī nav iespējams saskatīt likumsakarību. Viņš min populāro izteicienu, ka izņēmums pierāda likumsakarību, to saistot ar situāciju, kurā kāds hipotētisks cilvēks vai vesela cilvēku rase redz tikai zilo krāsu, līdz ar to jēdziens "zils", lai gan viņu valodā tam ir denotāts, tomēr nevar tikt uztverts, jo nav iespējams šo jēdzienu pretnostatīt kādam citam. No viņa teiktā var secināt, ka bērns, kurš, mācoties savu pirmo valodu, lielākoties nemaz nezina par citu valodu esamību, to nemaz nespēj uztvert kā valodu, bet pieņem to kā neaizvietojamus objektu un parādību nosaukumus. Tas, ka bērns patiešām uztver valodas vārdus kā neaizvietojamus nosaukumus, tiek pierādīts arī Ļeva Vigotska pētījumos. Vorfs savos apgalvojumos iet vēl tālāk un apgalvo:

"ideju formulēšanās nav neatkarīgs process, racionāls šī vārda vēsturiskajā nozīmē, bet ir daļa no konkrētās gramatikas un lielākā vai mazākā mērā dažādās gramatikās ir atšķirīga"

Viņš norāda arī iemeslu, kāpēc zinātne mūsdienās visā pasaulē tomēr virzās līdzīgā virzienā:

"Tas, ka modernās Turcijas vai Ķīnas zinātnieki apraksta pasauli tajos pašos jēdzienos kā rietumu zinātnieki, nozīmē, protams, vienīgi to, ka viņi ir pārņēmuši rietumu spriešanas sistēmu pašos pamatos, nevis to, ka viņi šo sistēmu ir apstiprinājuši paši savos novērojumos."

Tiek uzskatīts, ka teorijas pamatā bijusi Vorfa ilgstošā interese par Hopi indiāņu ciltīm, kā arī viņa acteku un maiju kultūras studijas. Tomēr saknes šai teorijai meklējamas arī Eiropas civilizācijas vēsturē, kur līdzīgas domas parādījušās jau filologa Vilhelma fon Humbolta laikā. Savā rakstā "Par salīdzinošām valodu studijām attieksmē uz dažādiem valodas attīstības posmiem" viņš norāda:

"Domāšana nav atkarīga tikai no valodas vispār, līdz zināmai pakāpei tā ir atkarīga no katras atsevišķās konkrētās valodas (..) Daudz ir tādu jēdzienu un arī gramatisko īpatnību, kas tik cieši ieaudušies savas valodas individualitātē, ka nav iespējams ne tos saistīt daudzajās svārstībās tikai ar iekšējās uztveres pavedienu, ne arī bez pārveidojuma pārtulkot citā valodā".
(Humbolts, Izlase)

Filozofijas vēsturē līdzīgu domu ir izteicis arī Ludvigs Vitgenšteins:

"Manas valodas robežas apzīmē manas pasaules robežas."
(Wittgenstein, Tractatus)

Pats Vorfs nekad nav uzrakstījis kādu konkrētu grāmatu, kurā būtu izklāstīti teorijas pamatprincipi, visa informācija par viņa teoriju veidojas no atsevišķiem viņa rakstiem Amerikas psiholoģijas žurnālos, kā arī no sarakstes ar zinātniekiem. Tā arī nav iespējams precīzi noteikt, vai Vorfs ir pieņēmis t.s. teorijas stingrā determinisma variantu vai akceptējis vājā determinisma variantu, kas nozīmē uzskatu, ka šī teorija ir tikai viens no galvenajiem faktoriem, bet ne vienīgais cilvēka domāšanu ietekmējošais.