Kušana ir process, kurā cietviela pāriet šķidrajā fāzē. Kristāliskām vielām ir raksturīga noteikta kušanas temperatūra (tā var būt nedaudz atkarīga no spiediena, jebkurā gadījumā šī atkarība ir daudz mazāka kā viršanas temperatūrai). Piemaisījumi var ievērojami ietekmēt vielas kušanas temperatūru. Tīru vielu kušanas temperatūra parasti ir vielai raksturīga konstante un to lieto vielu identificēšanai un tīrības pakāpes noteikšanai.

Ledus kušana glāzē

Kristāliskas vielas kušanas laikā saglabā konstantu temperatūru, tāpēc, ka viss pievadītais siltums tiek izmantots lai sagrautu kristālrežģi. Amorfām vielām nav precīzi noteiktas kušanas temperatūras, tām ir tikai mīksttapšanas temperatūru intervāls, kurā viela pakāpeniski paliek mīksta, līdz beidzot izkūst. Izkausētas vielas sauc arī par kausējumiem. Šo jēdzienu parasti attiecina uz paaugstinātā temperatūrā kūstošām vielām.

Kristalizācija ir process, kurā šķidrums pāriet cietajā fāzē. Tā ir pretējs process kušanai. Kristāliskām vielām kušanas temperatūra parasti sakrīt ar kristalizācijas temperatūru. Amorfām vielām mīksttapšanas temperatūru intervāls sakrīt ar stiklošanās temperatūru intervālu. Tīrus kristālisku vielu kausējumus ir iespējams pārdzesēt, zem kristalizācijas temperatūras. Šāda fāze nav stabila un niecīga mehāniskā iedarbība vai piemaisījumi var izraisīt strauju kristalizāciju. Kristalizācijas process ir eksotermisks un kristalizācijas siltums ir vienāds ar kušanas siltumu, tikai tam ir pretēja zīme.

Ar jēdzienu kristalizācija apzīmē arī kristālu veidošanos no pārsātināta šķīduma. Dažas vielas atmosfēras spiedienā, un liela daļa vielu pazeminātā spiedienā nekūst, bet sublimējas — pāriet gāzveida fāzē bez pārejas šķidrajā fāzē.

Skatīt arī labot šo sadaļu