Košļājamā gumija
Košļājamā gumija ir mīksta viela, ko ir paredzēts košļāt, bet nevis norīt. Cilvēki ir izmantojuši košļājamo gumiju vairāk nekā 5000 gadus, tomēr modernā izskatā un veidā tā parādījās 19. gadsimtā. Kopš 1960. gadiem tās tiek ražotas no sintētiskā kaučuka, ko ir arī lētāk ražot.
Sākotnēji cilvēki košļāja gumiju no mastikas koka sveķiem, tropu koka sapodillas sulu, balzama baltegļu sveķus. Pastāv uzskats sabiedrībā, ka norīta košļājamā gumija cilvēka ķermenī paliks septiņus gadus, jo tā nav tikusi sagremota. Medicīniski pētījumi rāda, ka norīta košļājamā gumija vairākumā gadījumu tiek izvadīta kopā ar pārējo pārtiku.
1992. gadā Singapūras valdība aizliedza lietot košļājamo gumiju, jo tā kļuva bīstama, kad tā nokļuva metro durvīs. 2002. gadā valdība atļāva lietot košļājamo gumiju bez cukura, ja vien to ir izrakstījis ārsts.[1]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Emsley, J. (2004). Vanity, vitality, and virility. (pp. 189-197). New York: Oxford University Press Inc.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Košļājamā gumija.
 | Šis ar pārtiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |