Kintpuašs
Kintpuašs, labāk pazīstams pēc kolonistu dotās iesaukas Kapteinis Džeks (dzimis ap 1837. gadu, miris 1873. gada 3. oktobrī), bija Kalifornijas un Oregonas pamatiedzīvotāju modoku cilts virsaitis un Modoku kara līderis.
| ||||||||||||||
Vēsture
labot šo sadaļuModoku cilts mājvietas atradās netālu no 53 km² lielā Tules ezera pie Kalifornijas un Oregonas robežas. Līdz 19. gadsimta vidum modoki gandrīz nepazina baltos cilvēkus. Pirmos modoku un kolonistu kontaktus ievadīja Kalifornijas zelta drudzis 1848. gadā. Amerikāņi pārpludināja modoku apdzīvoto teritoriju un sagrāba auglīgākās zemes. Taču indiāņi izrādīja bruņotu pretestību. Kādā no uzbrukumiem modoku ciematam krita visa Kintpuaša ģimene, tostarp viņa tēvs, kas bija cilts virsaitis. Modoki atriebās un 1852. gada septembrī sarīkoja lamatas 65 kolonistiem, kas furgonos devās uz Kaliforniju. Izglābās tikai viens smagi ievainots vīrietis. Pēc tēva nāves virsaiša vietu ieņēma Kintpuašs.
Jaunajam virsaitim izdevās pārtraukt karadarbību un iesākt tirgoties ar jaunajiem kaimiņiem. Viņam iepatikās kolonistu apģērbs, mājas, furgoni un mājdzīvnieki. Kintpuašs stāstīja:
"Es vienmēr teicu baltajiem cilvēkiem, kas ieradās manā zemē, ka tad, ja viņi vēlas mājas, lai šeit dzīvotu, viņi tās var celt; es nekad viņiem nejautāju nekādu samaksu par to, lai viņi varētu šeit dzīvot, līdzīgi maniem ļaudīm. Es biju priecīgs par viņu ierašanos. Man patika dzīvot blakus baltajiem cilvēkiem."
Taču lielākā kolonistu daļa nevēlējās dzīvot kaimiņos ar apbruņotiem indiāņiem. Valdības komisijai 1864. gadā izdevās pierunāt modokus pamest dzimto Tules ezera apkārtni un pārcelties uz klamatu cilts rezervātu.
Abas ciltis runāja klamatu valodā, katra savā dialektā, taču abu cilšu attiecības nebija draudzīgas. Klamati bija neapmierināti par jaunatnācējiem, kas apmetās viņu rezervātā. Turklāt modoki bija skaitliskā mazākumā, un viņi jutās apdraudēti. Modoki arī nesaņēma apsolīto valdības palīdzību, jo Vašingtonā neapstiprināja līdzekļu piešķiršanu nepieciešamo pārtikas krājumu un apģērba iegādei. 1865. gadā Kintpuaša izsalkušie ļaudis pameta rezervātu un atgriezās dzimtajās ielejās.
Modoku karš
labot šo sadaļu1872. gada vasarā Indiāņu biroja prasību atgriezties Klamatas rezervātā Kintpuašs noraidīja. Virsaitis atbildēja, ka viņa tauta nevar dzīvot kopā ar klamatiem un lūdza piešķirt rezervātu modoku zemē. Amerikāņi atteica un tā paša gada novembrī nolēma indiāņus piespiest atgriezties Klamatas rezervātā ar varu. Mēģinājums 29. novembrī atbruņot modokus beidzās ar apšaudi, kas pazīstama kā Zaudētās Upes kauja. Tajā krita 1 amerikāņu zaldāts un 2 modoki. 7 amerikāņi un 3 indiāņi bija ievainoti. Tajā pat dienā kādai nelielai modoku grupai uzbruka kolonisti, nogalinot zīdaini un sirmgalvi. Atriebjoties modoki nogalināja astoņpadsmit kolonistus.
Kintpuaša ļaudis atrada patvērumu dabiski izveidotā cietoksnī, ko veidoja lavas grēdas, plaisas, ieplakas un alas. Šo vietu, kas mūsdienās pazīstams kā Kapteiņa Džeka cietoksnis, aizsargāja 53 modoku karotāji. 3. decembrī tika ielenkta un iznīcināta visa 23 vīru lielā kolonistu zemessardzes vienība, kas mēģināja uzbrukt modoku citadelei.
Lai piespiestu modokus padoties, amerikāņi koncentrēja ap 400 vīru lielu karaspēka vienību. Miglainā 1873. gada 17. janvārī armija sāka pirmo uzbrukumu modoku patvērumam. Slēpjoties, modoki ātri pārvietojās gar priekšējo līniju, radot skaitliska pārākuma ilūziju. Kopā ar karotājiem uguni pret amerikāņu zaldātiem vērsa arī sievietes. Dienas beigās indiāņi devās pretuzbrukumā, padzenot zaldātus. Pirms saulrieta migla izklīda, un modoki redzēja, ka armija atkāpjas uz savu nometni kalna grēdā. Kauja modokiem beidzās bez zaudējumiem, bet ASV armija zaudēja 42 kritušos un ievainotos, atstājot kaujas laukā arī deviņas karabīnes un vairākas patronjostas.
11. aprīlī sarunu laikā, saniknojies par amerikāņu nepiekāpību, Kintpuašs nošāva armijas ģenerāli Kenbiju.
15. aprīlī, izmantojot artilēriju, amerikāņu sāka ģenerāluzbrukumu citadelei. 17. aprīlī tā tika ieņemta, taču modokiem izdevās izglābties bēgot. Armija zaudēja 7 kritušos, ieskaitot vienu virsnieku un 13 ievainotos. Modoku pusē krita 3 karotāji un 8 sievietes. Nākamā lielā sadursme bija tā sauktais Tomasa slaktiņš. 26. aprīlī 22 modoki sarīkoja lamatas kapteiņa Evana Tomasa 67 vīru lielai vienībai. Nezaudējot nevienu karotāju, modoki nošāva vai ievainoja aptuveni pusi amerikāņu zaldātu, ieskaitot kapteini.
Pirmo uzvaru amerikāņi izcīnīja 2. maijā Sausā Ezera kaujā, kad izdevās atsist modoku uzbrukumu armijas nometnei. Krita 1 - 5 modoki, amerikāņu zaudējumi — 5 kritušie un 8 ievainotie.
Kintpuašs padevās 1. jūnijā, ceremoniāli noliekot savu šauteni. Viņu nosūtīja uz Klamatas fortu. Kintpuašam un vēl trim indiāņiem izvirzīja apsūdzību ģenerāļa Kenbija slepkavībā, un 3. jūnijā visi četri modoki tika pakārti.
Pēc nāves soda izpildes Kintpuaša atliekas tika iebalzamētas un austrumu štatos izmantotas karnevālu atrakcijās.[1] Virsaiša galvaskausu sākumā ieguva Armijas medicīnas muzejs Vašingtonā,[2] bet 1889. gadā to pārveda uz Smitsona Institūtu. Kintpuaša mirstīgās atliekas viņa radiniekiem atgrieza 1970. gadā. Līdz ar viņu modokiem tika atdotas trīs pakārto biedru, kā arī kādas nezināmas Kapteiņa Džeka Cietoksnī kritušas sievietes galvaskausi.[3]
Literatūra
labot šo sadaļu- Deivids Mērdoks. Ziemeļamerikas indiāņi. Rīga. Zvaigzne ABC (sērija "Redzeslokā"). 1997. ISBN 9984046206
- Ди Браун. Схороните моё сердце у Вундед-ни. Москва. Прогресс. 1984
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Brown, D. Bury My Heart At Wounded Knee. Holt, Rinehart & Winston Inc, 1970. page 233.
- ↑ «Lava Beds NM: Modoc War (Chapter 11)». NPS.gov. Skatīts: 2008-11-23.
- ↑ «Repatriation of Modoc Remains». Repatriation Office. Smithsonian Institution National Museum of National History. Skatīts: 2008-11-23.[novecojusi saite]