Jezups Soikans

Jezups Soikans (1889—1930) bija latviešu virsnieks, vēlāk skolotājs un Ludzas apriņķa priekšnieks (1924—1928).

Dzīvesgājums

Dzimis 1889. gada 25. novembrī Eversmuižas pagasta Briciku ciemā zemnieka Jezupa Soikana vienpadsmit bērnu ģimenē. Mācījās Eversmuižas pagasta skolā un Ludzas divgadīgajā pilsētas skolā, tad Pleskavas reālskolā un Viļņas karaskolā, kuru absolvēja 1913. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Jezups Soikans bija Grodņas 103. kājnieku pulka rotas komandieris, 1915. gadā cīnījās Galīcijas frontē, kur pēc ievainojuma krita gūstā. Pēc kara beigām J. Soikanu atbrīvoja un 1919. gadā viņš atgriezās tēva mājās, strādāja pagasta tiesā un apprecējās ar Olgu Tabuleviču.

1920. gada 25. februārī viņš kļuva par Ludzas apriņķa skolu valdes priekšsēdētāju un ķērās pie pamatskolu atjaunošanas, Rēzeknē rīkoja viengadīgos skolotāju sagatavošanas kursus, kuros latviešu valodu mācīja Francis Smelters. Pēc J. Soikana ierosmes 1920. gada rudenī notika pirmā Ludzas apriņķa skolotāju konference. Žurnāls “Zīdūnis” 1922. gadā publicēja viņa rakstu sēriju “Latgolas senōtne”.

Ludzas apriņķa skolu valdes piemiņas grāmatā viņš ierakstīja:

Gar austrumu rūbežu svešōs vaļsts tyvums mums uzlīk divkōrt lelōku atbiļdeibu kai cytōs vītōs. Mums nav leidzekļu ceļt dōrgus un styprus cītūkšņus sovas vaļsts aizsardzeibai – tōpēc lai kotrys školōtōjs sovā vītā ir kai nauzvarams cītūksnis.

1922. gadā Soikanu iecēla par Ludzas apriņķa priekšnieka palīgu robežapsardzības lietās, 1924. gadā par Ludzas apriņķa priekšnieku. Pēc viņa ierosmes uzcēla Ludzas tautas namu, nodibināja Latgales kultūrveicināšanas biedrību, Ludzas etnogrāfisko muzeju, Ludzas Valsts ģimnāziju, kurā viņš strādāja par vingrošanas skolotāju. J. Soikana aicināti, 1925. gada vasarā uz Ludzu atbrauca latviešu arheologi Francis Balodis un viņa asistents Valdemārs Ģinters, kuri veica arheoloģiskos izrakumus Ciblas kalnā un Odukalnā.

Miris 1930. gada 25. jūlijā. Viņa dēli Juris Soikans (1920—1995) un Nikolajs Soikans (1926—1980) kļuva par māksliniekiem.

Darbi

• grāmata “Senejō Latgola” (1924) par seno latgaļu apdzīvoto teritoriju robežām un vēsturi, atstāstot teikas un leģendas par latgaļu pilskalniem.
• grāmata “Kū mums stōsta seņču kopi?” (1925) par 1890. un 1891. gada izrakumiem Odukalna senkapos, kurus Krievijas Ķeizariskās arheoloģijas komisijas uzdevumā bija veicis Vitebskas guberņas pamatskolu inspektors J. Romanovs, publicējot A. Spicina monogrāfijā Люцинский могильник (1893).