I. Lipša uzaugusi Lielvārdē, četru bērnu ģimenē. Beigusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti (1993). No 1993. līdz 2006. gadam bijusi žurnāliste, strādājusi izdevumos “Tev”, “Nedēļa Tev”, “Rīgas Balss”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Spogulis”, “Fokuss”, “Vakara Ziņas” un “Latvijas Avīze”.[1] 2004. gadā Latvijas Universitātē ieguvusi maģistra grādu vēsturē. 2009. gadā — doktora grādu vēsturē. No 2007. gada LU Latvijas vēstures institūta pētniece, kopš 2013. gada vadošā pētniece.[2] Pētījumi Latvijas starpkaru vēsturē, īpaši dzimtes un seksualitātes vēsturē. 2009. gadā ieguvusi Bernharda Holandera balvu par savu disertāciju.[3] 2021. gadā saņēmusi balvu no apvienības "Mozaīka" par ieguldījumu Latvijas LGBT+ vēstures izpētē.
- Rīga bohēmas varā. Rīga: Priedaines, 2002.
- LU Vēstures un filozofijas fakultātes vēsture padomju laikā: Personības, struktūras, idejas (1944—1991). Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 2010 — kopā ar J. Kerusu, I. Runci un K. Zelli.
- Izklaides kultūra Latvijā: morāles komunikācijas aspekti (1918—1934). Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 2012.
- Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914—1939. Rīga: Zinātne, 2014.
- LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados. Rīga: Mozaīka, 2017.
- Kaspars Aleksandrs Irbe. Slēptā dzīve: homoseksuāļa dienasgrāmata, 1927—1949. Rīga: Ascendum, 2021 — redakcija, komentāri, priekšvārds.
- Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922—1934. Rīga: Friedrich Ebert Stiftung, 2022.
- Klusumā: kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954—1991. Rīga: Friedrich Ebert Stiftung, 2024 — sastādītāja kopā ar K. Vērdiņu un K. Zelli.
