Individuālā psiholoģija

Individuālā psiholoģija ir viens no psiholoģijas dziļuma virzieniem, kura pamatlicējs ir Alfrēds Ādlers (ebreju izcelsmes austriešu psihologs, psihoanalītiķis un ārsts, individuālās psiholoģijas pamatlicējs). Tā izriet no Ādlera koncepcijas par, indivīdam piemītošā nepilnvērtības kompleksa un centieniem to pārvarēt, kā galveno motivācijas avotu. Nepilnvērtības izjūtu, kura rodas jau agrā bērnībā, nosaka cilvēkam specifisks „dzīves stils”. Atšķirībā no psihoanalīzes Individuālā psiholoģija uzskata, ka sociālā rakstura pamatā ir iedzimta sociāla sajūta, kuras uzdevums, galvenokārt ir audzināšana sevis pilnīgākas attīstības labā. Neirotiķiem un nesociāliem elementiem, šī sajūta nepiemīt, to aizstāj tieksme pēc neapzinātiem fiktīviem mērķiem. Individuālās psiholoģijas terapijas mērķis ir šāda veida izkropļojumu atklāšana un noteikšana pacienta dzīves stilā. Pats Ādlers, kurš piederēja pie Austrijas sociāldemokrātijas, saskatīja individuālajā psiholoģijā reformistisku programmu ar kuras mērķi sasniegt harmoniju cilvēkā un sabiedrībā. Individuālā psiholoģija pievērsās arī daiļrades izpētei, pamatojoties uz savu mācību par kompensējošo darbību, kā bioloģisko un sociālo nepilnvērtību pārvarēšanas veidu. Individuālā psiholoģija tāpat nodarbojās arī ar grupu psiholoģiju, t.i., ar izteiktu sociālo nepilnvērtības sajūtu. Kopumā individuālā psiholoģija nav izstrādājusi sev vispārpsiholoģisku teoriju, aprobežojoties lielākoties ar empīriska rakstura novērojumiem. Lielāku popularitāti tā sasniedza 1920. gados, jo īpaši pedagoģijas un psihoterapijas jomās. Vēlāk individuālā psiholoģija pēc būtības sevi noliedza, tai pat laikā dodot spēcīgu stimulu attīstīties kā sociālpsiholoģiskajām un grupu metodes terapijām tā arī socioloģiskiem novirzieniem psiholoģijā un medicīnā.