Indira Gandija
Indira Prijadaršinī Gandija (angļu: Indira Priyadarshini Gandhi, hindi: इंदिरा प्रियदर्शिनी गांधी, Indirā Priyadarśinī Gāndhī, dzimusi 1917. gada 19. novembrī, mirusi 1984. gada 31. oktobrī) bija Indijas politiķe un valsts vadītāja, kas četrus termiņus ieņēma Indijas premjerministres amatu (1966–1977 un 1980–1984), kļūstot par pirmo un līdz šim vienīgo sievieti šajā amatā. Viņa bija Indijas pirmā premjerministra Džavāharlāla Nehru meita un viena no ietekmīgākajām 20. gadsimta politiskajām līderēm.[2] Indiras Gandijas vadībā Indija piedzīvoja būtiskas pārmaiņas saimniecībā, sabiedrībā un starptautiskajā politikā.[3][2] Viņa īstenoja plašas reformas, tostarp lauksaimniecības modernizāciju un banku nacionalizāciju, kā arī nostiprināja Indijas ietekmi vispasaules lēmumos.[2] Viņas vadībā Indija 1971. gadā iesaistījās karā ar Pakistānu, kas noveda pie Bangladešas izveides.[2]
| Indira Gandija इंदिराी गांधी | |
|---|---|
,_Bestanddeelnr_929-0811_(cropped).jpg) Indira Gandija 1977. gadā | |
| Indijas premjerministre | |
|
Amatā 1966. gada 24. janvāris — 1977. gada 24. marts | |
| Priekštecis | Gulzārīrāls Nandā |
| Pēctecis | Morardži Desaī |
|
Amatā 1980. gada 14. janvāris — 1984. gada 31. oktobris | |
| Priekštecis | Čarans Singhs |
| Pēctecis | Rādžīvs Gandijs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1917. gada 19. novembrī
|
| Miršanas dati |
1984. gada 31. oktobrī (66 gadu vecumā) Deli, Indija |
| Politiskā partija | Indijas Nacionālais kongress |
| Tēvs | Džavāharlāls Nehru |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Feroze Gandijs |
| Bērni | Rādžīvs Gandijs, Sandžajs Gandijs |
| Profesija | politiķe |
| Augstskola |
|
| Reliģija | hinduisms-Adi Dharm |
Lai gan viņas politika bieži izraisīja pretrunīgus vērtējumus, īpaši saistībā ar ārkārtas stāvokļa izsludināšanu 1975. gadā, Indira Gandija palika Indijas politikas centrā līdz pat savai nāvei. Viņa tika nogalināta 1984. gadā atentātā, kuru veica viņas miesassargi sikhistu un Indijas valdības konflikta dēļ. Viņas mantojums joprojām ietekmē Indijas politisko un sociālo vidi, un viņa tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām sievietēm pasaules vēsturē.
Bērnība un izglītība
labot šo sadaļuIndira Prijadaršinī Nehru piedzima 1917. gada 19. novembrī Britu Indijas pilsētā Allahābādā, mūsdienu Prajāgrādžā. Viņa bija vienīgais bērns Indijas Nacionālā kongresa līdera un nākamā pirmā Indijas premjerministra Džavāharlāla Nehru un Kamalas Nehru ģimenē. Nehru ģimene piederēja turīgajai un ietekmīgajai Kašmīras pandītu kopienai, kas aktīvi iesaistījās Indijas neatkarības kustībā.[2] Indiras bērnība pagāja politisko aktivitāšu vidē, jo viņas tēvs bieži tika ieslodzīts par pretestību britu varai, bet māte bija aktīva sabiedriskajā dzīvē.
Izglītību Indira Gandija apguva vairākās Indijas skolās, tostarp Deli Moderajā skolā un Višva-Bhārati Universitātē, kuru dibināja Rabindranats Tagore. Vēlāk viņa devās uz Šveici un Apvienoto Karalisti, kur mācījās Somervilas koledžā, Oksfordas Universitātē. Studiju laikā viņa apguva vēsturi, politikas zinātni un ekonomiku, taču veselības problēmu dēļ izglītības gaitas nebija vienmērīgas.[4] Lai gan Oksfordā oficiāli neieguva grādu,[1] viņa guva plašas zināšanas un izveidoja nozīmīgus starptautiskus kontaktus.
Indiras politiskie uzskati veidojās jau agrā jaunībā, viņai novērojot Indijas neatkarības kustību un sava tēva cīņu pret britu kolonizatoriem. Viņa aktīvi iesaistījās politiskās aktivitātēs, vadīja Vanar Sena — jauniešu organizāciju, kas atbalstīja neatkarības kustību.[4][2] Studiju gados viņa kļuva vēl ciešāk saistīta ar Indijas Nacionālo kongresu un pieņēma sociālistiski orientētus uzskatus, ietekmējoties no tēva un citiem Indijas brīvības cīnītājiem. 1941. gadā atgriežoties Indijā, viņa kļuva par vienu no tuvākajiem Nehru sabiedrotajiem un vēlāk pārņēma viņa politisko mantojumu.
Politiskā karjera pirms kļūšanas par premjerministri
labot šo sadaļuIndira Gandija jau jaunībā aktīvi iesaistījās Indijas Nacionālajā kongresā, būdama cieši saistīta ar neatkarības kustību un sava tēva, premjerministra Džavāharlāla Nehru, politisko darbību. 1947. gadā, kad Indija ieguva neatkarību, viņa kļuva par sava tēva neoficiālo padomnieci un uzticības personu, palīdzot organizēt Kongresa partijas iekšējo darbību un stiprinot tās ietekmi. 1955. gadā Indira tika ievēlēta Kongresa darba komitejā, bet 1959. gadā kļuva par Indijas Nacionālā kongresa prezidenti. Šajā amatā viņa sekmēja partijas nostiprināšanos, atbalstīja sociālistiski orientētas reformas un veicināja tēva valdības politisko mērķu īstenošanu. Viņas vadībā Kongresa partija saglabāja dominējošo lomu Indijas politikā.
Džavāharlāla Nehru valdībā Indirai Gandijai sākotnēji nebija oficiāla ministra amata, taču viņai bija svarīgu loma politiskajos procesos. Pēc Nehru nāves 1964. gadā Indijas premjerministra amatu ieņēma Lals Bahadurs Šastri, kurš Indiru Gandiju iecēla par informācijas un radio apraides ministri. Šajā amatā viņa popularizēja valdības programmas un politiku, kā arī aktīvi iesaistījās valsts iekšējās un ārējās politikas veidošanā. Pēc Šastri pēkšņās nāves 1966. gadā, Indira Gandija kļuva par kompromisa kandidāti Kongresa partijas vadībai, kas viņai pavēra ceļu uz Indijas premjerministres amatu.
Pirmais premjerministres pilnvaru laiks (1966–1977)
labot šo sadaļu
Pēc premjerministra Lala Bahadura Šastri pēkšņās nāves 1966. gada janvārī Indijas Nacionālais kongress izvēlējās Indiru Gandiju par viņa pēcteci. Lai gan sākotnēji viņu uzskatīja par kompromisa kandidāti, kuru varētu viegli kontrolēt partijas vecākie līderi, Indira drīz vien nostiprināja savu varu un kļuva par spēcīgu politisko līderi.
Savā pirmajā premjerministres pilvaru laikā Indira Gandija īstenoja vairākas nozīmīgas reformas, kas stiprināja valsts saimniecību un sabiedrisko sistēmu. Viens no viņas svarīgākajiem lēmumiem bija banku nacionalizācija 1969. gadā, kas deva valdībai lielāku kontroli pār finanšu sektoru un veicināja kreditēšanu lauksaimniecības un rūpniecības nozarēs.[2] Tāpat viņa uzsāka zaļo revolūciju, kas ieviesa modernās lauksaimniecības tehnoloģijas un palīdzēja palielināt pārtikas ražošanu, mazinot bada draudus. Ārpolitikā Indira Gandija centās stiprināt Indijas neatkarību no Rietumu un Padomju ietekmes, saglabājot neitralitāti Aukstā kara laikā. Viņa nostiprināja attiecības ar Padomju Savienību, kas kļuva par nozīmīgu Indijas stratēģisko partneri.
Viens no nozīmīgākajiem notikumiem Indiras Gandijas valdīšanas laikā bija Indijas un Pakistānas karš 1971. gadā, kas izcēlās pēc politiskā un militārā konflikta starp Pakistānas austrumu un rietumu daļu.[2] Miljoniem bēgļu no Austrumpakistānas (mūsdienu Bangladešas) devās uz Indiju, izraisot humāno krīzi. Indira Gandija, atbalstot Bangladešas neatkarības kustību, uzsāka militāru iejaukšanos, un Indijas armija ātri sakāva Pakistānas spēkus. 1971. gada decembrī Pakistāna kapitulēja, un tika izveidota neatkarīga Bangladešas valsts, kas tika plaši uztverta kā Indiras Gandijas diplomātiska un militāra uzvara, nostiprinot viņas politisko popularitāti Indijā.[3]
Indira Gandija turpināja īstenot sociālistiskas ekonomiskās reformas, stiprinot valsts lomu saimniecībā. Viņas vadībā tika ieviestas zemes reformas, lai ierobežotu lielo zemes īpašnieku varu un atbalstītu zemniekus.[2] Viņa arī aktīvi veicināja sieviešu tiesību un izglītības attīstību, uzsverot sabiedrības modernizāciju un progresu. Neraugoties uz sākotnējiem panākumiem, 1970. gadu vidū Indijas saimniecība piedzīvoja smagu krīzi, ko izraisīja pasaules naftas cenas kāpums, inflācija un pieaugošs bezdarbs. Šie faktori noveda pie sabiedrības neapmierinātības un protestiem pret valdību.
1975. gadā, pēc tam, kad tiesa atzina Indiru Gandiju par vainīgu vēlēšanu pārkāpumos un lika viņai atkāpties no amata, viņa izsludināja ārkārtas stāvokli, apturot konstitūcijas darbību.[2][3] Tas ilga no 1975. līdz 1977. gadam un bija viens no pretrunīgākajiem viņas valdīšanas periodiem. Šajā laikā valdība ierobežoja pilsoņu tiesības, preses brīvību un īstenoja plašus opozīcijas līderu arestus. Indiras valdība arī uzsāka strīdīgu sterilizācijas kampaņu, kuras mērķis bija samazināt iedzīvotāju skaitu, taču tā izpelnījās asu kritiku piespiedu un brutālo metožu dēļ.[5][3] Sabiedrības pretestība pret ārkārtas stāvokli pieauga, un 1977. gadā, izsludinot vispārējās vēlēšanas, Indira Gandija un viņas Kongresa partija cieta smagu sakāvi, zaudējot varu opozīcijas spēkiem. Tas noslēdza viņas pirmo premjerministres pilnvaru laiku, taču ne viņas politisko karjeru.
Atentāts un nāve
labot šo sadaļu1984. gada jūnijā pēc Gandijas pavēles Indijas armijas daļas cīņā pret nemierniekiem ieņēma sikhu galveno svētvietu — Zelta templi. 1984. gada 31. oktobrī Indiru Gandiju nogalināja divi viņas miesassargi — sikhi.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Indira Gandhi» (angļu). Somerville College Oxford. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 «Indira Gandhi» (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Indira Gandhi». history.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 2. februārī.
- ↑ 4,0 4,1 «Smt. Indira Gandhi». pmindia.gov.in (angļu). Skatīts: 2025. gada 2. februārī.
- ↑ «India's dark history of sterilisation» (angļu). BBC News. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Indira Gandija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)