Pargietis Ibrahims Pašā

Pargalī Ibrahims Pašā (dzimis ap 1493. gadu, Pargā, miris 1536. gada 15. martā, Stambulā) bija Osmaņu impērijas valstsvīrs un Suleimana Lieliskā lielvezīrs.

Pargalī Ibrahims Pašā
Osmaņu impērijas lielvezīrs
1523. gada 27. jūnijs — 1536. gada 14. marts
Priekštecis	Pirī Mehmeds Pašā
Pēctecis	Ajass Mehmeds Pašā
Dzimis	ap 1494 Parga, Venēcijas Republika (mūsdienu Grieķija)
Miris	1536. gada 15. marts Stambula, Osmaņu impērija
Dzīvesbiedre	Muhsine Hatuna

1523. gadā viņš kļuva par lielvezīru, aizstājot Pirī Mehmedu Pašā, un palika šajā amatā līdz 1536. gadam, kad pēc sultāna pavēles viņu sodīja ar nāvi un valsts konfiscēja viņa īpašumu. 13 gadu laikā, būdams lielvezīrs, viņš sasniedza tādu varas un ietekmes līmeni, ar kuru varēja sacensties tikai daži no visiem impērijas lielvezīriem.

Biogrāfija

Izcelsme

Ibrahims ir dzimis zvejnieka Manolisa no Pārgas (līdz ar to arī viņa iesauka - Pargalī) kristīgo ģimenē; Parga atrodas mūsdienu Grieķijas teritorija, tajā laikā bija Venēcijas Republikas īpašumā. Bērnībā Ibrahimu nolaupīja pirāti vai sagūstīja militārā reidā, un viņš nonāca Manisas pilī, Anatolijas rietumos, kur tika izglītoti Osmaņu impērijas kroņprinci. Ir dažādas versijas par to, kā tieši Ibrahims nonāca Manisas pilī: saskaņā ar vienu versiju viņš uzreiz tika pārdots pilij; saskaņā ar otru versiju viņu nopirka zināma bagāta atraitne, kas rūpējās par bērnu, deva viņam izglītību (īpaši mūzikā) un pēc tam uzdāvināja zēnu topošajam sultānam Suleimanam I; Vēl viena versija saka, ka Ibrahims kļuva par vergu Iskendera Pašā namā, kurš viņu arī bija sagūstījis. Visticamāk, ka abas pēdējās versijas daļēji atbilst patiesībai: Ibrahimu sagūstīja, nopirka Iskanders Pašā un nodeva viņu atraitnei, kas rūpējās par bērnu; kad 1514. gadā Suleimans ieradās Edirnē, kur dzīvoja šī sieviete, viņa uzdāvināja viņam Ibrahimu.

Precīzs Ibrahima dzimšanas datums nav zināms, tomēr ir saglabāti dokumenti, kuros ir informācija, ka pats Ibrahims esot teicis, ka viņš ir dzimis tajā pašā nedēļā, kurā Suleimans, tas ir, 1494. gadā.

Ibrahims ātri sadraudzējās ar topošo sultānu, kurš bija viņa vienaudzis. Viņš mācījās kopā ar Suleimanu, zināja vairākas valodas: viņš runāja osmaņu, itāļu un persiešu valodā, neaizmirstot arī par dzimto grieķu valodu; mīlēja lasīt dažādas grāmatas par vēsturi un ģeogrāfiju. Pēc Suleimana iestāšanās Osmaņu tronī 1520. gadā Ibrahimam tika piešķirti dažādi tituli, tostarp pils pārvaldnieka amats.

Lielvezīrs

Gandrīz visi lielvezīri gan pirms Ibrahima Pašā, gan pēc viņa pēc kārtas tika iecelti visaugstākajā amatā. Nostiprinājušies zemās pozīcijās, viņi pacēlās augstāk, pēc tam saņēma trešā, pēc tam otrā vezīra amatu (līdz ar impērijas izaugsmi vezīru skaits pieauga līdz sešiem). Pēc nāves vai atcelšanas no lielvezīra amata viņa vietu ieņēma otrais, otrā - trešais. Dažreiz amati tika mainīti vai abi vezīri tika apmainīti vietām. Kad 1523. gadā Pirī Pašā, kuru šajā amatā iecēla Suleimana tēvs Selims I, 1518. gadā atkāpās, viņa amatu vajadzēja saņemt otrajam vezīram- Hainam Ahmedam Pašā. Tomēr Suleimans vēlējās Selima dižciltīgos aizstāt ar saviem cilvēkiem, tāpēc viņš negaidīti par lielvezīru iecēla savu vergu, tuvo draugu un favorītu Ibrahimu.

Tas nekavējoties radīja veselu virkni problēmu. Pirmkārt, Ibrahims Osmaņu iestādē bija svešinieks gan attiecībā uz Osmaņu dižciltīgo pēcnācējiem (osmaņi no dzimšanas), gan uz Devširmes sistēmas cilvēkiem (kuri paņemti no kristiešu zemēm un apmācīti Enderunā). Viņam nebija īpašas reputācijas, jo viņš iepriekš nebija ieņēmis nevienu amatu, izņemot personīgi pie Suleimana, un viņam nebija citu nopelnu, izņemot sultāna draudzību un uzticību. Ierēdņi Ibrahimu uztvēra naidīgi, uzskatot viņu par iznireli.

Turklāt, kā parādīja turpmākie notikumi, Hains Ahmeds Pašā bija ārkārtīgi aizvainots. Pēc lūguma iecelt viņu par Ēģiptes beilerbeju, viņš sacēlās un 1524. gadā Ajasu Mehmedu Pašā nosūtīja, lai apspiestu sacelšanos. Ahmeds Pašā tika sakauts un 1524. gadā viņam izpildīja nāvessodu. Ibrahimam personīgi bija jāierodas Kairā, lai atjaunotu kārtību un nodibinātu pārvaldību provincē. 1525. gadā Ibrahims devās uz Ēģipti un veica reformas Ēgiptes provinciālajā civilās un militārās administrācijas sistēmā.

Diplomāts

Diplomātiskajā frontē Ibrahims Pašā bija ļoti veiksmīgs. Viņš veica sarunas par izdevīgiem darījumiem ar katoļu lielvalstu līderiem. Venēcijas diplomāti viņu pat nosauca par "Ibrahimu Lielisko", spēlējoties ar Sultāna Suleimana epitetu.

1533. gadā viņš sarunājās ar Spānijas karaļa Kārļa V vēstniekiem par Ungāriju. Lai arī sarunas bija veiksmīgas un Osmaņu impērijai nesa diplomātisku uzvaru, Ibrahims Pašā šajās sarunās izturējās tā, it kā viņš būtu tas, kurš valdīja Osmaņu impērijā, nevis pats Sultāns Suleimans.

1535. gadā Ibrahims Pašā sarunu laikā ar Francijas sūtni Žanu de la Forē parakstīja monumentālu līgumu – kapitulāciju Fransuā I -, kas Francijai piešķīra labvēlīgas tirdzniecības tiesības Osmaņu impērijā apmaiņā pret kopīgu rīcību pret Hābsburgiem. Šis līgums varētu radīt pamatu kopīgām Francijas un Turcijas flotes mācībām, tostarp Osmaņu flotes apmešanās Francijas dienvidos (Tulonā) 1543.-1544. gada ziemā.

Karavadonis un ierēdnis

Pēc iecelšanas par lielvezīru 1523. gada 27. jūnijā Ibrahims Pašā turpināja saņemt citus papildu amatus un titulus no sultāna, un viņa ietekme Osmaņu impērijā kļuva gandrīz tikpat absolūta kā paša Suleimana ietekme.

Lai gan viņš jau sen bija pievērsies islāmam, Ibrahims Pašā uzturēja ģimenes saites un pat uzaicināja savus vecākus dzīvot pie viņa Osmaņu galvaspilsētā.

1520. gadu otrajā pusē Sultāns Suleimans nosūtīja viņu apspiest sacelšanos, kuru vadīja sludinātājs - mehdi Kalendars Čelebi Anatolijā.

Viņa pils Stambulas Sultanahmetas laukumā šobrīd ir Turcijas un islāma mākslas muzejs. Pils tika uzcelta ar nepārprotamu aizsardzības koncepciju un varēja izturēt ilgu un spēcīgu aplenkumu (Ibrahimam bija draudīgi sāncenši).

Ibrahims Pašā piedalījās visās sultāna Suleimana militārajās kampaņās. Ar armijas virspavēlnieka amatu (seraskira) viņš daļēji komandēja Osmaņu impērijas armiju 1526. gada Mohačas kaujas laikā, Vīnes aplenkumā 1529. gadā un persiešu kampaņā 1534.-1535. Rūdīts Suleimana armijas komandieris, viņš pēc nolaidības, kas tika izdarīta kampaņas laikā pret Safavīdu impēriju, galu galā krita nežēlastībā, nosaucot sevi par sultāns, kas bija nopietns apvainojums Suleimanam. Šis incidents izraisīja virkni notikumu, kas galu galā noveda pie Ibrahima nāvessoda izpildes 1536. gadā.

Kritums

Kad Sultāns Suleimans 1520. gadā kāpa tronī, Topkapī pils harēmā parādījās slāvu verdzene, kuru sagūstīja tatāri. Eiropieši viņu sauca par Roksolanu, bet Turcijas vēsturē viņa kļuva pazīstama ar vārdu Sultāne Hirrema. Tieši Roksolanai izdevās gāzt Ibrahimu Pašā, cīnoties ar viņu par ietekmi pār sultānu.

Ibrahima Pašā dzīvi negatīvi ietekmēja arī viņa sāncensība ar Osmaņu impērijas galveno kasieri Iskenderu Čelebi. Kad 1534. gadā Sultāns Suleimans atjaunoja karu ar Persijas šahu Tahmaspu, viņš nosūtīja Ibrahima Pašā vadīto armiju kampaņā pret Safavīdu galvaspilsētu Tebrīzu. Lai gan kampaņa bija veiksmīga, konflikts starp Ibrahimu Pašā un Iskenderu Čelebi, kurš piedalījās kampaņā kā seraskira palīgs, saasinājās. Pēc tam, kad ieradās sultāns un sagūstīja Bagdādi, Iskenderu Čelebi apsūdzēja par Turcijas karaspēka apgādes traucēšanu un drīz vien pakāra viņu.

Nāvessods

Pirmajos draudzības gados Suleimans esot apsolījis, ka Suleimana valdīšanas laikā Ibrahimu nekad nesodīs ar nāvi.

Tā kā Suleimans apsolīja neatņemt Ibrahim dzīvību, Stambulas kadmijs Ebusuds Efendi viņam izskaidroja šādi: “Dzīve ir aktivitāte, kad mēs guļam, mēs nedzīvojam. Ļaujiet viņam nomirt, kamēr jūs guļat. "

1536. gada 15. martā Ramadāna svinību laikā Ibrahims Pašā saskaņā ar seno draudzīgo tradīciju naktī vakariņoja ar Suleimanu Topkapi pilī. Nākamajā rītā viņa ķermenis tika atrasts viņa istabās. Domeniko Trevisano, Venēcijas vēstnieks to raksturoja: "... ar pēdām, sakot, ka pēc sīvas cīņas viņš tika nožņaugts". Zirgs, pārklāts ar melnu segu, nesa lielvezīra ķermeni uz viņa māju, un tas steidzami tika apglabāts Galatas dervišu klosterī, bez kapa vietu atzīmējoša pieminekļa.

Milzīgās bagātības, kā tas impērijā bija pieņemts pēc lielvezīra nāves, nekavējoties tika konfiscētas un nodotas valsts kasē. Tā piepildījās Ibrahima priekšnojautas, kuras viņš izteica sava spožā ceļa sākumā, lūdzot Sultānu Suleimanu viņu pārmērīgi nepaaugstināt, jo tas noteiks viņa nenovēršamu kritienu.

Laulība

1524. gadā notika greznas svinības par godu Ibrahima Pašā laulībām. Sultāns Suleimans apmeklēja svētkus un pasniedza jaunlaulātajiem milzīgu pili Stambulas hipodromā. Vēsturiskie primārie avoti, kas apraksta kāzas, neatklāj Ibrahima Pašā sievas identitāti, kas izraisījis dažādas viņas izcelsmes versijas. Dažās versijās atzīts, ka Ibrahims Pašā bija precējies vairāk nekā vienu reizi.

Pašlaik dominējošā versija ir tāda, ka Ibrahims Pašā bija precējies ar Muhsinu Hatunu, kuras vectēvs no mātes puses bija Iskenders Pašā, taču kādu laiku tika uzskatīts, ka Ibrahima sieva bija Suleimana māsa Sultāne Hatidža.