Hoplīts

Hoplīti bija smagi bruņotas kājnieku militārās vienības, kas vairāk nekā divu gadsimtu laikā bija Senās Grieķijas karaspēku un to uzvaru pamatā. Hoplītu vienības pilnībā izmainīja tā laika militāro taktiku. Karaļu laikā karošana bija dižciltīgo augstmaņu galvenā nodarbošanās un goda lieta, kur vāji apbruņoto un slikti apmācīto zemnieku haotiskajai masai bija pakārtota loma. Savukārt hoplīti bija profesionālas, speciāli apmācītas, ar standarta ieročiem labi apbruņotas militārās vienības, kuru galvenais uzdevums nebija izbrīnīt ienaidnieku un savējos ar individuālu drošsirdību, bet gan disciplinēti un organizēti panākt uzvaru pār ienaidnieka spēkiem.

Grieķu hoplīta zīmējums

Apbruņojums un kaujas taktika

Seno Atēnu hoplīta bruņojums

Hoplīti bija bruņoti ar zobeniem, ķermeņa bruņām, bruņucepuri un vairogu. Tomēr galvenais viņu ierocis bija pīķis, kura izmantošanu arī hoplīti bija izmainījuši. Tā, ja agrāk pīķi vai šķēpi tika mesti ienaidnieka rindās, tiem pietuvojoties, tad hoplīti tos izmantoja duršanai. Tas bija iespējams tikai tad, ja hoplītu vienība vairākās rindās, cieši cita pie citas ar nolaistajiem pīķiem pietuvojās ienaidnieka rindām. Pīķu mežs caurdūra ienaidnieku ķermeņus, bet pašas hoplītu rindas droši sargāja viens pie otra cieši sakļautie vairogi. Turklāt vairogiem bija jāaizsargā ne tikai paša vairoga nesēja ķermenis, bet gan tikai tā kreisā puse, vienlaicīgi nodrošinot arī pa kreisi stāvošā cīņubiedra labo ķermeņa daļu. Šāda kaujas taktika prasīja stingru disciplīnu un augstu precizitāti, kas bija panākami tikai ilgstošos treniņos. Tikai viena kaujinieka nejauša kļūme varēja izjaukt visu ierindu, līdz ar to zaudējot tās galveno priekšrocību — vienotu, mērķtiecīgu tās rīcību. Ja tomēr gadījās, ka priekšējā hoplītu rinda kaujas laikā izjuka, pretinieks atdūrās pret nākamo vairogu barjeru ar pīķu mežu priekšā.

Šāda militāro vienību struktūra, kaujas taktika un organizācija izrādījās viens no lielākajiem un veiksmīgākajiem inovatīviem izgudrojumiem, kas vairāku gadsimtu laikā, tiem kas prata to pilnībā pielietot, nodrošināja leģendāras uzvaras. Sākotnēji tie bija grieķu hoplīti, kas divus gadsimtus pēc kārtas grāva Āzijas armijas vienu pēc otras, bet vēlāk Maķedonijas Aleksandra falangas, bet Senajā Romā leģioni, nereti izcīnot uzvaras pār skaitliski daudzkārt lielākiem ienaidnieku spēkiem.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hoplīts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Hoplitu pieredze (angliski)
• Hoplitu bruņojums (angliski)