Hercšprunga—Rasela diagramma

Hercšprunga—Rasela diagramma ir sakarības starp absolūto zvaigžņlielumu, starjaudu, spektra klasi un zvaigznes virsmas temperatūru grafisks attēlojums. Diagrammu lieto astronomijā zvaigžņu klasificēšanai un priekšstatam par zvaigžņu evolūciju.

1910. gadā neatkarīgi viens no otra holandiešu astronoms Einars Hercšprungs un amerikāņu astronoms Henrijs Noriss Rasels izvietoja zināmās zvaigznes koordinātu plaknē atkarībā no to spektra klases un starjaudas. Izrādījās, ka zvaigznes šādā diagrammā nav izvietotas haotiski, bet grupējas atsevišķos labi atšķiramos apgabalos.

 

Galvenā secība

labot šo sadaļu

90% no visām zvaigznēm Hercšprunga—Rasela diagrammā ieņem apgabalu, kas stiepjas pa izlocītu diagonāli pāri visam grafikam. Šo apgabalu sauc par galveno secību un zvaigznes, kas tajā atrodas - par galvenās secības zvaigznēm. Šīs zvaigznes enerģiju iegūst kodolreakciju ceļā, ūdeņradim pārvēršoties hēlijā. Arī Saule ir galvenās secības zvaigzne.

Milzu zvaigznes Hercšprunga—Rasela diagrammā atrodas tuvāk labajam augšējam stūrim. Šādās zvaigznēs norisinās cita tipa kodolreakcijas, kurās hēlijs pārvēršas smagākos elementos un tie savukārt vēl smagākos, līdz pat dzelzij.

Baltie punduri

labot šo sadaļu

Baltie punduri atrodas diagrammas apakšdaļā kreisajā pusē - tās ir zvaigznes, kas atrodas savas evolūcijas beigu posmā.