Hei tiki

Hei tiki (no maoru hei — 'nēsāt ap kaklu, kaklarota' un tiki — 'cilvēks') ir tradicionāla maoru no nefrīta (maoru: pounamu; Jaunzēlandes angļu: greenstone) gatavota cilvēkveida formas kaklarota, viens no mūsdienās pazīstamākajiem maoru kultūras simboliem.

Gotfrīda Lindauera aptuveni 1863. gada eļļas glezna „Rangi Topeora” ar Ngāti Toa Rangitiru cilts virsaišu dzimtas sievieti ar trim hei tiki ap kaklu, kas liecina par viņas augsto sabiedrisko stāvokli

Gotfrīda Lindauera 1878. gada eļļas glezna „Pare Watene” ar Ngāti Kahungunu cilts sievieti ar guļus nēsātu hei tiki

Apraksts

Hei tiki raksturīga liela, leņķī saliekta apaļa vai smaila galva, kas aizņem gandrīz pusi no kaklarotas, ar muti labajā vai kreisajā pusē. Kaklarotā atveidotā cilvēciņa acīm sākotnēji ielīmēja Haliotis iris gliemežvāku (pāua) gabaliņus, bet vēlāk sāka izmantot arī sarkanu zīmoglaku. Pārējo hei tiki aizņem vēders, tupošā stāvoklī saliektas kājas ar kopā saliktiem papēžiem un uz augšstilbiem uzliktas rokas vai viena roka uz augšstilba, bet otra — uz galvas vai krūtīm. Daudziem hei tiki atveidotas arī sīkākas iezīmes, piemēram, mute, mēle. ausis, plaukstas, ribas. Vairāki hei tiki attēloti kā sievietes, bet pārējie uzskatāmi par vīriešiem. Sākotnējie hei tiki bija samērā mazi, un garumā nepārsniedza 10 cm, bet vēlāk gatavotas līdz pat 18 un vairāk centimetrus garas kaklarotas.

Kaklarotas iekarināšanas caurums varēja būt veiksmīgi noslēpts, to noteiktā leņķi izurbjot hei tiki galvā, vai redzamāks — netālu no acīm vai īpašā iekarināšanas cilpiņā. Hei tiki karināja pīnēs ar putnu spārnu kaula slēdžiem, ko bieži vien greznoja griezti līnijveida rotājumi. Dažiem hei tiki īpaši iekarināšanas caurumi nav urbti, un hei tiki varētu būt iekārti caur atvērumu starp kaklarotā atveidotā cilvēka elkoņiem un ceļiem. Šajā gadījumā hei tiki varēju iekarināt sāniski tā, ka tā leņķī esošā galva atrodas stateniski.

Daudzu hei tiki vispārējās aprises atbilst toki proporcijām, un vairākos gadījumos daļēji pabeigtiem hei tiki redzams, ka tie grebti no šiem darbarīkiem.

• 
  Ne vēlāk kā 17.—18. gadsimtā no nefrīta grebta hei tiki kaklarota Honolulu Mākslas muzejā.
• 
  18. gadsimtā no nefrīta grebta un Haliotis iris gliemežvāku gabaliņiem rotāta hei tiki kaklarota Losandželosas apgabala Mākslas muzejā.
• 
  Ngati Kura, Ngati Mutunga cilts 19. gadsimta sākumā no nefrīta grebta un Haliotis iris gliemežvāku gabaliņiem rotāta hei tiki kaklarota Muzejā Branli krastā (Musée du quai Branly).
• 
  19. gadsimtā no nefrīta grebta hei tiki kaklarota Honolulu Mākslas muzejā.
• 
  Nezināmas cilts no nefrīta grebta un Haliotis iris gliemežvāku gabaliņiem rotāta hei tiki kaklarota Muzejā Branli krastā (Musée du quai Branly).

Vēsture

Par tolaik ne pārāk bieži sastopamajiem hei tiki savā pirmajā braucienā uz Jaunzēlandi lielu interesi izrādīja kapteinis Džeimss Kuks, un viņa un citu pētnieku turpmākajos braucienos hei tiki maoru vidū jau bija izplatīti kā tirdzniecības prece un plaši piedāvāta maiņas tirdzniecībā pret dzelzs darbarīkiem un citām atbraukušo roņu un vaļu mednieku piedāvātajām precēm. Pieprasījums pēc hei tiki bija tik liels, ka tas pārsniedza jēlnefrīta pieejamību, tāpēc par šīm kaklarotām sāka pārveidot arī daudzus toki, ko bija aizstājuši izturīgākie dzelzs darbarīki. Tomēr bija arī daudzi hei tiki, kas tirdzniecībā nenokļuva un kā dzimtu mantojums tika nodoti paaudžu paaudzēs, un nēsāti vai izrādīti tikai īpašos gadījumos.

Hei tiki rūpniecība turpinājās arī 18. gadsimtā, līdz tā daiļamatniecības kvalitāte sāka kristies un hei tiki gatavošanu pārņēma eiropiešu rotkaļi. Gemmologs Rasels Beks un Maika Meisons uzskata, ka liecības par hei tiki burvju spējām un citām īpašībām ir nepamatotas, un kaklarotai piešķirtas visai vēlu. Viņi atsaucas uz kādu agrīnu liecību, kurā minēts, ka hei tiki neesot saistīti nedz ar māņticību, nedz arī tikuši pielūgti, bet vienkārši valkāti to iepriekšējā īpašnieka vai īpašnieku piemiņai.