Grieķijas konstitūcijas vēsture

Grieķijas konstitūcijas vēsture sākas līdz ar neatkarības karu no Osmaņu impērijas. Gandrīz katrs politisks pavērsiens trīs Grieķu republiku un Grieķijas Karalistes politiskajā dzīvē ir nozīmējis jaunas konstitūcijas veidošanu, vai esošās labošanu.

Kopš Neatkarības kara valstī ir bijušas 1822., 1823., 1827., 1832., 1844., 1864., 1911., 1925., 1927., 1948., 1952., 1968., 1973., un 1975. gada konstitūcijas. Pēdējā daļēji mainīta 1986., 2001. un 2008. gadā.

Pirmās konstitūcijas

Republikas un reģentūras periodā pēc neatkarības atgūšanas Grieķu Nacionālās sapulces pieņēma trīs konstitūcijas, kas balstījās uz Franču revolucionārajām 1793. un 1795. gada konstitūcijām, franču Cilvēka un Pilsoņu tiesību deklarāciju, kā arī autonomo grieķu reģionu vietējām konstitūcijām. Karalis Otto pirmos desmit gadus valdīja kā absolūts monarhs bez konstitūcijas, jo 1832. gada konstitūcija netika pieņemta un ievērota.

1844.g. konstitūcija

1843. gada 3. septembrī ar karaļa Otto patvaldību neapmierinātais Atēnu garnizons sadumpojas un kopā ar iedzīvotājiem pieprasīja pieņemt valsts konstitūciju. 1844. gada martā Konstitucionālā asambleja izsludināja konstitūciju, kas balstījās uz monarhiskajām 1830. gada Francijas un 1831. gada Beļģijas konstitūcijām. Grieķijā tika ieviesta konstitucionālā monarhija, kurā karalis saglabāja suverēno varu, taču likumdevēja vara tam bija jādala ar vēlētu parlamentu un karaļa ieceltu Senātu. Parlamentā bija jābūt vismaz 80 deputātiem, kas ievēlēti uz trim gadiem vispārējās (balsoja tikai vīrieši) vēlēšanās. 27 senatorus uz mūžu iecēla karalis, to skaits varēja būt arī lielāks, bet ne lielāks par pusi no parlamenta deputātu skaita. Tiesnešus un valdības ministrus iecēla un atcēla karalis. 1844. gada 18. martā tiek pieņemts vēlēšanu likums, kas pirmais Eiropā piešķīra balsstiesības visiem vīriešiem.

1864.g. konstitūcija

Otrā konstitucionālā asambleja sanāca 1863. gadā pēc karaļa Otto gāšanas. Tās uzdevums bija izvēlēties jaunu karali un izstrādāt jaunu konstitūciju. Tā kā pirmais karaļa kandidāts, Lielbritānijas princis Alfrēds, atteicās no piedāvājuma, valdība kroni piedāvāja Dānijas princim Georgam, kurš kā grieķu karalis Georgs I tika kronēts par konstitucionālu monarhu. Jaunajā konstitūcijā suverēnā vara piederēja tautai un karalis bija atbildīgs konstitūcijas priekšā. Tika likvidēts Senāts, un vienkameras vēlētā parlamenta darba termiņš pagarināts līdz četriem gadiem. Deputāts vienlaicīgi nevarēja būt civildienesta ierēdnis vai pašvaldības vadītājs; šāds ierobežojums neattiecās uz armijas virsniekiem. Karalis saglabāja tiesības iecelt un atcelt ministrus, taču parlamentam tika piešķirtas tiesības izvērtēt to darbu. Karalim, ja tam piekrita valdība, bija tiesības atlaist parlamentu. Laikā no 1864. līdz 1875. tas noveda pie vairākām ārkārtas vēlēšanām, kad karalis atlaida sev netīkamas vairākuma valdības, vai iecēla mazākuma valdības. Lai arī konstitūcijā tas nebija norādīts, taču 1875. gadā karalis Georgs I apņēmās, ka turpmāk valdību veidot uzticēs tikai tiem politiķiem, kas ir uzvarējuši vēlēšanās un ieguvuši parlamenta vairākuma atbalstu.

1911.g. konstitūcija

Pēc liberāļu premjerministra Venizelosa nākšanas pie varas viņš reformēja 1864. gada konstitūciju labojot 54 no 110 tās paragrāfiem. Galvenie labojumi paredzēja cilvēktiesību aizsardzību, personas un īpašuma neaizskaramību, nodokļu sloga izlīdzināšanu starp iedzīvotāju grupām, sapulču brīvību un zemes reformu. Tika izveidota Vēlēšanu tiesa, kas izskatīja sūdzības par vēlēšanu norisi. Tika radīta Valsts Padome, kā augstākā administratīvā tiesa, kas gan darbojās tikai 1927. gada republikāniskās konstitūcijas posmā. Konstitūcija arī ieviesa obligāto bezmaksas izglītību visiem un noteica, ka par valsts oficiālo valodu uzskatāma arhaiskā grieķu valodas forma.

1925. un 1927.g. konstitūcijas

Pēc Otrās Grieķu Republikas pasludināšanas, tika pieņemta jauna konstitūcija. Taču 1925. gada 24. jūnija apvērsuma īstenotāji apturēja tās darbu. Pēc 1926. gada 24. augusta atkal tika pieņemta jauna konstitūcija, kurā tika paredzēta vēlēta Prezidenta institūcija. Pēc 1935. gada referenduma valstī atjaunoja monarhiju, taču pagaidu parlamentam nepietika laika jaunas konstitūcijas izstrādāšanai vai esošās labošanai. Pēc Metaksas apvērsuma parlaments tika atlaists un apturēta vairāku konstitūcijas paragrāfu darbība.

1948.g. konstitūcija

1946. gada referendumā atkal tika apstiprināta monarhija, pie varas atgriezās karalis Georgs II un tika izstrādāta jauna, liberāla konstitūcija, taču tā netika pieņemta valstī notiekošā pilsoņu kara dēļ.

1952.g. konstitūcija

Pilsoņu karam beidzoties, uzvarējušie labējie spēki izstrādāja daudz konservatīvāku konstitūciju, kas ierobežoja daudzas no pilsoņu pamattiesībām un aizliedza komunistu partiju.

1968.g. konstitūcija

Pēc 1967. gada 21. aprīļa valsts apvērsuma daļēji tika apturēta vairāku konstitūcijas paragrāfu darbība. Pēc neveiksmīgā karaļa Konstantīna II pret-apvērsuma mēģinājuma 13. decembrī un bēgšanas uz Romu kopā ar premjerministru, valsts palika bez legāliem valsts vadītājiem. Huntas vadība par reģentu iecēla Ģenerālmajoru Zoitaki, kurš iecēla jaunu premjerministru, tādējādi saglabājot konstitucionalitātes šķietamību. 1968. gada maijā huntas pieņemtā un septembra referendumā pieņemtā konstitūcija saglabāja karaļa institūciju, taču precizēja un nostiprināja reģenta, kā valsts vadītāja, funkcijas. Konstitūcija arī uzticēja bruņotajiem spēkiem uzturēt sociālo un politisko kārtību valstī. Tika izveidota Konstitucionālā tiesa un ievērojamām pilnvarām apveltīta Nacionālās Drošības padome.

1973.g. konstitūcija

Pēc 1. jūnija republikas pasludināšanas, 29. jūlijā notika huntas kontrolēts referendums, kas apstiprināja pārēju uz prezidentālu republiku. Pēc huntas sabrukuma izveidotā nacionālās vienotības valdība pasludināja Konstitucionālo aktu, ar kuru tika atceltas 1973. un 1968. gada konstitūcijas un daļēji atjaunota 1952. konstitūcija. Netika atjaunoti tie paragrāfi, kas noteica valsts monarhistisko iekārtu. Valsts vadītāja - karaļa funkcijas pagaidām izpildīja republikas prezidents.

1975.g. konstitūcija

Kad 1974. gada referendumā atkārtoti tika nobalsots par republikas izveidošanu, 1975. gada 11. jūnijā parlamentā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas paredzēja prezidentāli-parlamentāras demokrātijas izveidošanu. Lielākās izmaiņas tajā tika veiktas 1986. gadā, kad tika samazinātas prezidenta pilnvaras.