Geštalts
Geštalts (vācu: Gestalt — 'forma', 'veids', 'struktūra') ir psiholoģijas teorija un psihoterapijas metode, uztveramo priekšmetu telpiski uzskatāma forma, ja šo priekšmetu būtiskākās īpašības nevar uztvert kā to daļu īpašību summu.[1]
Par vienu no spilgtākajiem geštalta piemēriem tiek uzskatīta melodija, ko cilvēks pazīst pat tad, ja tā tiek transponēta. Dzirdot melodiju vēlreiz, mūsu atmiņa to pazīst. Un, pat ja tās elementu sastāvs mainās, mēs tik un tā pazīstam, kā skan tā pati melodija.[1]
Geštalta principi
labot šo sadaļuŠie principi, tāpat kā iemācītais un iepriekšējā pieredze, veido cilvēka ikdienas uztveri. Savukārt priekšnojautas un gaidas tikpat aktīvi vada mūsu sajūtu interpretāciju.[2] Iespēju gūt uztveres veselumu un sakārtotību sniedz šādi principi:
- Tuvības princips – tendence blakus esošos stimulus uztver kopā;
- Līdzības princips – tendence kopā uztvert pēc lieluma, krāsas vai formas līdzīgus stimulus;
- Viengabalainība – uztverei ir tendence vienkāršot un skatīt kā veselumu;
- Noslēgtība – atspoguļo tendenci pabeigt figūru tā, lai tā iegūtu pilnīgu formu;
- Kopējā zona;
- Robežošanās – stimulu tuvība laikā un telpā.[1] Robežošanās uztverē var būt noteicoša, ja viens notikums izraisa citu notikumu.[3]
Gešteltterapija
labot šo sadaļuTerapijas pamatideja ir radīt līdzsvaru sevī, kā arī starp sevi un vidi.[4] Dibinātājs Fricis Pērlzs personības izaugsmes procesu aplūkoja kā sevis apzināšanās zonu paplašināšanas iespējas. Pēc viņa domām, galvenais psiholoģisko izaugsmi traucējošais faktors ir izvairīšanās no apzināšanās. Psiholoģiskā veselība un cilvēka briedums tiek definēts kā spēja no balstīšanās uz vidi un vides regulēšanas pārorientēties uz pamata rašanu pašam sevī, uz pašregulāciju. Pērlza izpratnē veselīga, nobriedusi personība ir patstāvīga, pašregulējoša būtne.[4]