Garīgā evolūcija

Garīgā evolūcija ir filozofiska un teoloģiska mācība par cilvēku un kultūras garīgo attīstību, kas notiek līdztekus bioloģiskajai evolūcijai.

Vēsture

Sengrieķu filozofijā garīgās evolūcijas koncepcijai līdzīgas idejas atrodamas Platona un Aristoteļa rakstos, kas tālāk attīstītas Plotīna filozofijā, stipri iespaidojot Augustīna un Akvīnas Toma uzskatus. Arī Renesanses un Apgaismības laikmeta idejas pamatotas ticībā garīgajai attīstībai.^[1] Līdzīgus uzskatus par ceļiem gudrības iegūšanai pauduši arī kabalisti Īzaks Aklais (ap 1160-1235), Mozus no Leonas (ap 1250-1305), Moše Kordovero (1522-1570) un Īzaks Luria (1534-1572).

Jaunākos laikos par cilvēka un cilvēces garīgo attīstību rakstījuši Frīdrihs Šellings (1775-1854), Georgs Hēgelis (1770-1831), Helēna Blavatska (1831-1891), Anrī Bergsons (1859-1941), Rūdolfs Šteiners (1861-1925), Alfrēds Vaitheds (1861-1947), Šrī Aurobindo (1872-1950), Karls Gustavs Jungs (1875-1961),Pjērs Teijārs de Šardēns (1881-1955), Edvards Haskels (1906-1986), Klērs Greivss (Clare W. Graves, 1914-1986), Timotijs Līrijs (1920-1996) un Terenss Makkena (1946-2000). Budistu uzskatus par garīgo evolūciju apkopojis Alberts Lovs (Low, 1928-2016).^[2]

Mūsdienās mācību par garīgo evolūciju jeb integrālo teoriju attīsta Kens Vilbers (1949) un Braiens Svims (Swimme, 1950) ASV, kā arī Viktors Skumins (1948) un Tatjana Mikušina (1958) Krievijā.

↑ Arthur O. Lovejoy (1936). The Great Chain of Being: A Study of the History of an Idea. Cambridge: Harvard University Press, 1936, 1961, 1970. ISBN 0-674-36153-9
↑ Albert Low, The Origin of Human Nature: A Zen Buddhist Looks at Evolution, Sussex Academic Pr, 2008, ISBN 1-84519-260-5