Ekonomiskā krīze

Ekonomiskā krīze (grieķu: κρίσις (krisis) — 'izšķirošs pagrieziens, risinājums') ir nozīmīga saimniecības attīstības cikla fāze. Tā seko pēc uzplaukuma posma, un to raksturo patēriņa krišanās, peļņas un uzņēmējdarbības iespēju samazināšanās, nepārdoto preču krājumu palielināšanās. Krīzes laikā ražošanas un pakalpojumu apjoms samazinās, daudzi uzņēmumi kļūst pelnītnespējīgi un bankrotē, palielinās bezdarbs. Pēc krīzes seko depresijas fāze. Mūsdienās attīstītās pasaules valstīs ekonomiskās svārstības ievērojami atšķiras no postošās 1930. gadu pasaules ekonomiskās krīzes un tai sekojošām fāzēm. Tā kā tiek veikti valsts un lielo uzņēmumu apvienību pretpasākumi, mūsdienas ekonomiskās krīzes noris daudz vieglāk, ir samazinājies krīzes perioda ilgums. Sabiedrībā ekonomiskā krīze visbiežāk tiek saistīta ar apstākļu pasliktināšanos, lejupslīdi, sabrukumu vai kādu citu apzīmējumu ar negatīvu pieskaņu.

Galvenie rādītāji, kas norāda uz tautsaimniecības nestabilitāti un iespējamo krīzi, ir šādi:

• IKP pieaugums;
• inflācijas temps;
• tekošā konta bilances īpatsvars IKP;
• reālais efektīvais valūtas kurss;
• kredīta īpatsvars IKP;
• ārvalstu valūtas rezervju īpatsvars importā;
• eksporta attiecība pret importu;
• īstermiņa parādu īpatsvars ārvalstu valūtas rezervēs;
• reālās procentu likmes;
• valsts finanses.

Jo vairāki rādītāji ir negatīvi, liecina par nestabilitāti vai nemitīgi pazeminās, jo pastāv lielāka iespējamība, ka valstī būs ekonomiskā krīze un ka tā būs ilgstoša un grūtāk pārvarama.

Latvijā 2007. gada sākumā 7 no šiem 11 rādītājiem liecināja par ekonomiskās situācijas pasliktināšanos — kas bija pietiekami daudz, lai izvērstos finanšu un pārvaldes krīze (2008—2010).

Pēdējo gadu lielākās ekonomiskās krīzes

• Meksikas krīze (1994—1995);
• Āzijas finanšu krīze (1997—1998);
• Krievijas krīze (1998);
• Krīze Brazīlijā (1998—1999);
• Krīze Turcijā (2000—2001);
• Krīze Argentīnā (2000—2002)
• 2007.—2010. gada globālā finanšu krīze