Fašistiskās Itālijas ekonomika

Fašistiskās Itālijas ekonomika attiecas uz Itālijas karalistes ekonomiku no 1922. gada beigām līdz 1943. gada vidum, kad valsti vadīja fašistiskās Itālijas izveidotājs Benito Musolīni.

Itālijas ekonomikas sliktais stāvoklis, masu bezdarbs un sociālistu ietekmes pieaugums bija daži no galvenajiem iemesliem, kas palīdzēja fašistu nākšanai pie varas.

Fašistu nākšana pie varas gandrīz pilnībā likvidēja industriālo nemieru problēmu un sagrāva organizētās strādnieku organizācijas. Streiku dēļ 1919. gadā bija zaudēti 18 miljoni darbadienu, 1920. gadā 16 miljoni un 1923. gadā 300 000. Biedru skaits Vispārējā Darba Konfederācijā samazinājās no 2,5 miljoniem 1920. gadā uz 500 tūkstošiem 1923. gadā.

1922. gadā izveidotajā koalīcijas valdībā fašisti bija mazākumā, un Ekonomikas ministra portfeli ieguva Alberto de Stefani, klasisks ekonomiskā liberālisma pārstāvis. Līdz 1925. gadam viņš veica vairāku valsts monopolu privatizācijas, vienkāršoja nodokļu sistēmu, ierobežoja valdības tēriņus, ļaujot Itālijas ekonomikai augt par 20%.

Līdz 1925. gadam valdība ekonomikā ievēroja iepriekšējo liberālo valdību kursu uz sabalansētiem budžetiem, zemiem nodokļiem un neiejaukšanos tautsaimniecībā. Musolīni īstenoja plašu privatizācijas programmu. Jau 1921. gada novembrī viņš paziņoja, ka atbalsta dzelzceļu privatizāciju. 1921. gada decembrī Fašistu partija pieņēma programmu, kurā atbalstīja telefonu, dzelzceļu privatizāciju, pasta un telegrāfa valsts monopolu atcelšanu, lai samazinātu valsts daļu ekonomikā. To motivēja partijas vajadzība piesaistīt pret valsts kontroli vērstās vidusšķiras vēlētāju atbalstu, gūt lielo rūpnieku atbalstu, kā arī demonstrēt savu opozīciju komunistiem.

1922. gada decembrī valdība deva atļauju sākt pirmās privātās maksas šosejas būvniecību. Daudzo maksas šoseju celtniecība ne tikai deva stimulu celtniecības materiālu ražotājiem, bet arī auto ražotājam FIAT. Tā kā maksas šosejas tomēr radīja zaudējumus, daudzas no tām trīsdesmitajos gados nacionalizēja, saglabājot maksu par to lietošanu. 1923. gada 8. februārī sāka privatizēt lielāko daļu 1907. gadā nacionalizēto telefona tīklu. 1923. gada 1. martā valdība atcēla 1916. gada 31. augustā ieviesto valsts monopolu sērkociņu tirdzniecībā, tā vietā ieviešot sērkociņu ražošanas nodokli. 1923. gada 29. aprīlī atcēla 1912. gada 4. aprīlī ieviesto dzīvības apdrošināšanas monopolu. 1923. gada aprīlī valdība pieņēma lēmumu par dažu reģionālo dzelzceļa līniju privatizāciju, taču fašistisko dzelzceļnieku arodbiedrību pretestības dēļ plānu neīstenoja. 1925. gada jūlijā amatā stājās jauns finanšu ministrs, un privatizācija apsīka. Privatizētajās nozarēs parasti izveidojās oligopolija, kas neveicināja konkurenci.

Nepieciešamība pēc izejvielām lika Musolīni jau 1923. gadā noslēgt tirdzniecības līgumu ar PSRS, Itālijai kļūstot par pirmo Rietumvalsti, kas diplomātiski atzina boļševiku režīmu. 1933. abas valstis parakstīja Draudzības, neuzbrukšanas un neitralitātes līgumu, Itālijai kļūstot par vienu no lielākajiem PSRS tirdzniecības partneriem. Itālija palīdzēja PSRS attīstīt aviācijas, autobūves un kuģubūves nozares.

1925. gada 3. janvāra Musolīni runa, kas iezīmēja diktatūras sākumu, nozīmēja arī konservatīvo partiju koalīcijas beigas un ļāva fašistiem veidot neatkarīgu ekonomikas politiku. 23. janvārī Fašisma Lielā Padome paziņoja, ka ekonomika turpmāk ciešāk jāiekļauj valstī. Turpmākajos mēnešos pieņēma lēmumus, kas palielināja valdības kontroli pār ekonomiku.

Musolīni, kas politisko karjeru sāka kā sociālisms, fašismā aktīvie sindikālisti un fašisma teorētiķi, ietekmējoties no Marksa uzskatīja, ka industriāli mazattīstītā Itālija nav gatava patiesai revolūcijai. Marksisma šķiru cīņas konceptu viņi aizvietoja ar šķiru sadarbošanās konceptu, kurā visas šķiras sadarbotos produktivitātes celšanai. Šīs idejas ietekmēja korporatīvās valsts veidošanos. Musolīni arī atbalstīja Džona Meinarda Keinsa idejas par valsts tēriņu pozitīvo ietekmi uz ekonomikas attīstību. Fašistu varas laikā valsts investēja milzīgus līdzekļus sabiedriskās infrastruktūras attīstības, celtniecības, un sabiedrisko darbu projektos, tā stimulējot ekonomiku, taču vienlaikus, strauji audzējot valsts parādu. Itālija šajā laikā īstenoja līdzīgu politiku, kā ASV Jaunais kurss. Līdz 1925. gadam tika pieņemti lēmumi, kas ieviesa zīdaiņu aprūpi, pārtīkas palīdzību, veselības aprūpi, apmaksātus atvaļinājumus, bezdarba pabalstus, vecuma pensijas, un citas valsts atbalsta programmas.

Vēlākos gados sākās Musolīni iejaukšanās ekonomikā, kas bieži bija saistīta ar neracionāliem politiskiem un prestiža mērķiem. Lai arī 1925. gadā liras kurss sāka kristies, tas veicināja eksporta izaugsmi. Tīri politisku iemeslu dēļ 1929. gadā liras kurss tika pacelts līdz 90 lirām pret Lielbritānijas mārciņu. Valūtas sadārdzināšana negatīvi ietekmēja valsts eksportspēju un iesāka dziļu recesiju vēl pirms Lielās Depresijas sākuma.

Korporatīvās valsts veidošana, notika divās fāzēs. Sākotnēji, līdzīgi kā PSRS, no 1925. līdz 1927. gadam likvidēja arodbiedrību neatkarību. Tās pakļāva valsts vai Fašistiskās partijas kontrolei, padarot līdzdalību arodbiedrībā par obligātu. 1926. gadā pieņēma likumu, ka katrā nozarē var būt tikai viena arodbiedrība, un darba devēju organizācija. Šis lēmums ierobežoja strādnieku tiesības, un arī mazo uzņēmēju konkurētspēju. 1927. gada aprīlī pieņēma jaunu Darba likumu, kas paplašināja valdības tiesības iejaukties privāto uzņēmumu darbībā. 1930. gadā nodibināja Nacionālo Kameru Padomi, kurā atkal dominēja lieluzņēmēji. 1932. gada likums pieļāva nozaru karteļu veidošanu.

No 1929. līdz 1933. akciju tirgus zaudēja 39% savas vērtības. Bezdarbs pieauga no 300 tūkstošiem 1929. gadā līdz 1 miljonam 1933. gadā. Valsts sāka organizēt dažādus sabiedrisko darbu projektus, kā arī samazināja militāros tēriņus no 31% uz 25%.

1931. gadā, Lielās Depresijas iespaidā, Itālijā sākās banku krīze, un valdība izveidoja valsts kapitāla finansētas institūcijas, kas pārpirka bankrotējušo uzņēmumu un banku īpašumus. 1933. gada 23. janvārī izveidoja Industriālās Rekonstrukcijas Institūtu (IRI), kura uzdevums bija novirzīt valsts investīcijas stratēģiski svarīgajiem uzņēmumiem. IRI pārņēma Depresijas dēļ nacionalizēto banku sliktos kredītus rūpniecības uzņēmumiem, tā faktiski tos nacionalizējot. Valsts kļuva par līdzīpašnieci stratēģiski svarīgākajās nozarēs. IRI kontrolēja 100% militārās rūpniecības uzņēmumu, 90% kuģubūvētavu, 80% kuģniecību, 30% dzelzceļu. IRI kontrolē nonāca arī lielākā daļa telefonu tīklu. 1934. gadā Musolīni paziņoja, ka 3/4 Itālijas ekonomikas ir valsts rokās. 1939. gadā valsts kontroles ziņā Itālija atpalika tikai no PSRS.

Sākoties Otrajam Itālijas-Etiopijas karam, un reaģējot uz 1936. gadā ieviestajām Tautu savienības sankcijām, Itālija pārgāja uz autarķijas modeli ekonomikā un IRI pasūtījumu apjoms pieauga. Uzsvars uz vietējo izejvielu ieguvi vēl vairāk palielināja valsts tēriņus un parādu. Laikā starp 1936. un 1940. gadu, lielā mērā pateicoties militārajiem pasūtījumiem, industriālā ražošana pirmo reizi apsteidza lauksaimniecību kā lielākais tautsaimniecības sektors (34% pret 29%). Kara dēļ no 1940. līdz 1943. rūpnieciskās ražošanas apjomi samazinājās par 35% un lauksaimniecībā par 25%.

Rezultāti

Fašistiskā ekonomikas kontrole kopumā uzrādīja negatīvus rezultātus. No 1929. līdz 1939. gadam Itālijas ekonomika izauga par 16% kas bija uz pusi mazāk, nekā liberālās demokrātijas laikā. Par spīti pūliņiem attīstīt rūpniecību, vēl 1938. gadā lauksaimniecība bija lielākais tautsaimniecības sektors un tikai 1/3 nacionālā ienākuma nāca no rūpniecības. 1921. gadā lauksaimniecībā strādāja 56% iedzīvotāju. 1936. gadā 48%. Purvu nosusināšanas un kviešu audzēšanas kampaņas samazināja citiem, Itālijas klimatam piemērotāku lauksaimniecības kultūru produktivitāti. Lai arī militārajām vajadzībām tika tērēti ievērojami līdzekļi, karadarbība, kurā Itālija bija iesaistīta kopš 1935. gada, padarīja to nesagatavotu lielajam Eiropas karam, kas sākās 1939. gadā.