Fēlinga šķīdums ir reaģents, ko izmanto ogļhidrātu un ketonu funkcionālo grupu noteikšanai šķīdumā. Metodi 1849. gadā izstrādāja vācu ķīmiķis Hermanis Fēlings.

Fēlinga reakcija — pa kreisi negatīva, pa labi pozitīva (parauga sastāvā ir bijuši ogļhidrāti)
 
Fēlinga reaģenta darbīgās sastāvdaļas bistartratokuprāta(II) anjona [Cu(C4H4O6)2]4− bumbiņu un stienīšu modelis

Fēlinga šķīdumu iegūst, vienādās attiecībās sajaucot Fēlinga šķīdumu I un Fēlinga šķīdumu II. Fēlinga šķīdums I ir vara(II) sulfāta šķīdums, bet Fēlinga šķīdums II ir kālija nātrija tartrāta un stipra sārma (parasti nātrija hidroksīda) maisījums šķīdumā. Abus šos šķīdumus salejot kopā, Cu2+ joni saistās ar tartrāta joniem, veidojot komplekso bistartratokuprāta(II)4− jonu.

 

Karbonilgrupas saturošu vielu noteikšanai izmanto svaigi pagatavotu Fēlinga reaģentu. Sildot kopā ar analizējamo paraugu, rodas oranžsarkanas nogulsnes — vara(I) oksīds. Šo reakciju, ko sauc arī par Fēlinga reakciju, lieto reducējošo cukuru noteikšanai pārtikas produktos.[1]