Ekoloģiskā sukcesija

Ekoloģiskā sukcesija ir ekosistēmas pārveidošanās, laika gaitā mainoties gan abiotiskajiem, gan biotiskajiem faktoriem, galvenokārt to mijiedarbības rezultātā. Sukcesijas bieži izraisa arī ārējie faktori, piemēram, ugunsgrēki, mežu izciršana. Galējo, tālāk praktiski nemainīgo sukcesijas stadiju sauc par klimaksu.

Sukcesija ziemeļu mežā vienu, divus un trīs gadus pēc ugunsgrēka

Ekosistēma tiecas uz stacionāru stāvokli, kas vislabāk atbilst attiecīgiem klimata un augsnes apstākļiem un nodrošina ilgstošu un noturīgu ekosistēmas funkcionēšanu. Mērenajā klimata joslā vairums gadījumu sauszemes ekosistēmu sukcesija klimaksa biotops ir mežs.

Teorētiskais pamatojums

Sukcesiju mēdz skaidrot ar diviem atšķirīgiem modeļiem — holistisko un redukctionārās jeb individuālistiskās teorijas modeļiem. Pirmie augu sabiedrības daļas apskata kā vienotu organismu sistēmu, kas ir savstarpēji saistīti un atkarīgi cits no cita. Katram individuālam organismam vai organismu grupai šajā augu sabiedrībā ir noteikta funkcija, tādējādi veidojot vienotu veselumu. Pretēji šim uzskatam redukcionārās jeb individuālistiskās teorijas piekritēji katru atsevišķu organismu apskata kā fundamentālu vienību, un sabiedrība kā vienība neeksistē. Holistiskā izpratne par sukcesiju redz sugu nomaiņu kā loģisku turpinājumu, bet redukcionārā pieeja redz augu sabiedrību izmaiņas kā dažādu neparedzamu faktoru kopumu. Redukcionārās pieejas ietekmē, viena klimaksa biotopa esamība ir apstrīdēta, un tā vietā pieņemts uzskatīt, ka iespējami vairāki alternatīvi klimaksa biotopi.