ES komisārs

Eiropas Savienības komisārs jeb ir viens no 27 Eiropas Komisijas locekļiem, ko vada Eiropas Komisijas prezidents.

Katrs komisārs ir atbildīgs par konkrētu ES darbības jomu, faktiski ir ministra analogs.

Iecelšana amatā

Katru komisāru ieceļ dalībvalsts, apspriežoties ar Eiropas Komisijas prezidentu. Komisijas prezidents patstāvīgi sadala darba jomas starp ieceltajiem komisāriem. Pēc tam Eiropas Parlaments apspriež izvēlēto komandu, un tam ir vai nu jānoraida, vai arī jāpieņem Komisijas sastāvs kopumā. Ja Eiropas Parlaments iebilst pret kādu no kandidātiem, Komisijas prezidentam ir pienākums mainīt komandas locekļu darba jomas (pārdalīt tos) vai uzaicināt jaunu kandidātu no kādas dalībvalsts. Parlaments nevar balsot pret atsevišķiem kandidātiem. Tiklīdz Parlaments apstiprina komandu, tā oficiāli stājas amatā.

Lai gan komisārus ieceļ dalībvalstis, viņi nepārstāv valstis, bet darbojas kopīgās ES interesēs. Eiropas Parlamenta prezidents Ježijs Buzeks 2010. gadā ierosināja, ka komisāri būtu jāievēl tiešā balsojumā vēlēšanās pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tas gan komisāriem, gan Eiropas Komisijai kopumā piešķirtu demokrātisku mandātu.

Zvērests

Eiropas tiesiskuma, brīvības un drošības komisāram ir jānodod zvērests Eiropas Savienības Tiesā, iesniedzot svinīgu deklarāciju. Pēc Eiropas Savienības Pamattiesību hartas stāšanās spēkā 2009. gada decembrī Eiropas Savienības tiesiskuma, brīvības un drošības komisāre Viviāna Redinga ierosināja noteikumu, ka katram komisāram ir jānodod zvērests.

Vēsture

Tiklīdz ES dalībvalstu skaits sasniedza 27, komisāru skaits bija jāsamazina līdz skaitam, kas ir mazāks par ES dalībvalstu skaitu. Precīzs komisāru skaits bija jānosaka Eiropadomē, vienprātīgi balsojot, un locekļu skaits starp dalībvalstīm bija jāsadala vienādi. Pēc ES paplašināšanās 2007. gadā šis noteikums stājās spēkā nākamajā komisijā pēc 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Neveiksmīgajā Eiropas Konstitūcijas projektā vispirms tika ierosināts, ka komisāru skaitam jābūt vienādam ar divām trešdaļām no ES dalībvalstu kopējā skaita. Šo skaitu varētu mainīt, balsojot Eiropadomē, ja dalībvalstu skaits nākotnē būtu pārāk liels. Konstitūciju ES dalībvalstis neratificēja, tāpēc tā tika aizstāta ar Lisabonas līgumu. Tomēr Īrijas vēlētāji Lisabonas līgumu neratificēja. Viens no ratifikācijas neveiksmes iemesliem bija nevēlēšanās zaudēt Īrijas komisāru. Īrijas vēlētāji atbalstīja līgumu ar būtisku nosacījumu — Īrijas komisāra saglabāšanu. Tādējādi tika ierosināts, ka dalībvalsts, kas nesaņem komisāru, saņem Augsto pārstāvi — tā sauktā 26+1 formula.

Citā Lisabonas līgumu grozījumā tika ierosināts izveidot Eiropas Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amatu, apvienojot Eiropas ārējo attiecību komisāra un Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amatus. Turklāt ārlietu ministru sanāksmēs Augstais pārstāvis būtu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētājs.

Atbildība

Papildus jaunās komisijas apstiprināšanai Eiropas Parlamentam ir tiesības jebkurā laikā atlaist visu komisiju, balsojot par neuzticības izteikšanu. Lēmums ir jāatbalsta vismaz divām trešdaļām balsojumā piedalījušos deputātu, bet ne mazāk kā pusei no kopējā deputātu skaita. Lai gan Eiropas Parlaments nekad nav izmantojis šo iespēju, 1999. gadā saistībā ar apsūdzībām korupcijā tas draudēja to izmantot pret Žaka Santēra vadīto komisiju. Reaģējot uz to, komisija pati atkāpās no amata.

Alga

Komisāra alga ir noteikta 112,5 % apmērā no ES civildienesta maksimālās algas, kas ir 22 367,04 eiro mēnesī. Eiropas Komisijas prezidentam šī likme ir 138%, prezidenta vietniekam — 125%, Augstajam pārstāvim — 130%.

Skatīt arī

• Eiropadome
• Eiropas Komisija

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: ES komisārs.