Drošības spilvens ir pasīvās drošības sistēma transportlīdzekļos. Paredzēts pasažieru un vadītāja aizsardzībai, lai tie nesavainotos pret cietām virsmām automašīnas trieciena gadījumā.

Motocikla drošības spilvens
Suzuki Alto ar priekšējiem un sānu drošības spilveniem

Drošības spilvens sastāv no elastīga apvalka, kurš transportlīdzekļa avārijas gadījumā strauji piepildās ar gāzi, tādējādi mīkstinot automašīnas pasažieru triecienu pret iekšējiem objektiem. Mūsdienu automašīnās ir vairāki drošības spilvenu modeļi, kas izvietoti pasažierim priekšā un sānos. Sensori (akselerometri, trieciena sensori, sāna (durvju) spiediena sensori, riteņu ātruma sensori, žiroskopi, bremžu spiediena sensori un sēdvietu aizņemšanas sensori) izvietoti automašīnas priekšdaļā vai salonā un atkarībā no priekšas vai sāna trieciena, mašīnas ātruma samazināšanās pakāpes un citiem parametriem, iedarbina attiecīgos spilvenus.

Par automašīnu drošības spilvena izgudrotāju uzskata vācieti Valteru Lindereru (Walter Linderer). Viņa drošības spilvenu piepūta saspiests gaiss, kuru iedarbināja vai nu trieciens buferī vai vadītājs. Viņš savu izgudrojumu patentēja 1953. gada 12. novembrī, bet līdzīgu sistēmu dažus mēnešus agrāk jau bija patentējis amerikānis Džons Hetriks (John W. Hetrick). Mūsdienās izmantoto tehnoloģiju 1963. gadā izstrādāja japānis Jasuzaburo Kobori (Yasuzaburou Kobori, 小堀保三郎). 1967. gadā amerikānis Alens Brīds (Allen K. Breed) izgudroja trieciena sensoru, kas sastāvēja no lodes, kas ar magnētu iestiprināta caurulē. Šis risinājums izrādījās ļoti veiksmīgs, un Brīds to piedāvāja Chrysler. 1970. gados Ford un General Motors drošības spilvenu ieviesa savās automašīnās. 1977. gadā General Motors pārtrauca drošības spilvenu iebūvēšanu klientu intereses trūkuma dēļ. Tikai 1990. gados sākās plaša drošības spilvenu izmantošana ASV automašīnās.

Ārējās saites

labot šo sadaļu