Diskursa analīze ir valodniecības metode, kurā tiek pētīti vienotu tekstu vai runas aktu kopumi pēc dažādām pazīmēm. Šī analīze ir vēsturiski noteiktais nozīmju vai jēgu sistēmas, kuras veido subjekta vai objekta identitāti.[1] Plašākā mērogā diskursa analīze ir lietotās valodas un tajā ietverto struktūru detalizēta izpēte un tās pamatā ir detalizēta izpratne par valodas lietojumu, tomēr diskurss izpaužas ne tikai lingvistiskās praksēs, bet arī rīcībās.

Diskursa analīzei raksturīga kritiskas pieejas skats, piemēram, kritiskajā diskursa analīzē analizējamie fenomeni netiek skatīti izolēti cits no cita, bet gan attiecībā ar to diskursīvo kontekstu un mūsdienu fonu.

Diskursa analīzē nozīmīga vieta ir valodai un tās analīzei kā avotam, arī attēls var tikt izmantots kā avots. Diskursa analīzē svarīgi ir saprast attiecības starp dažādiem elementiem un kā savā starpā tie reaģē.

Diskursa analīze starptautiskajās attiecībās

labot šo sadaļu

Diskursa analīze starptautiskajās attiecībās savu loma sāka iegūt ap 1990. gadu un tā tiek raksturota kā daudzveidīga savā būtībā, kur teorētisko un metodoloģiskā pieeju raksturo iekšējā neviendabība. 

Starptautiskās vides politikā diskursa analīzes pētnieki par centrālo lomu analīzes procesā iedala procesa un lietu nozīmei, tas ir, nozīme tiek uztverta kā realitātes subjektīvi dalīta interpretācija, jo dažādiem notikumiem ir dažādas interpretācijas.

Saskaņā ar diskursa analīzes starptautisko attiecību perspektīvu, tad fakti nebūt nerunā paši par sevi un nedot iespēju no tiem veidot dziļāku analīzi. Drīzāk tiek pieņemts, ka faktiem ir jābūt pārstāvētiem (publiskajā runā, rakstītā tekstā vai bildēs), lai tie kļūti pielietojami, tāpēc predikātu analīze, kas būtībā ir tekstu analīze, ir galvenā metode diskursa analīzē starptautiskajās attiecībās.[2] Nav iespējams izprast valsts patiesās intereses analizējot tikai diskursu ar kuru oficiāli tiek pamatota kāda darbība. Ir nepieciešams analizēt saistītos tekstus un runas par attiecīgo jautājumu.

  1. David Howarth, Discourse (Open university Press 2000),8
  2. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. februārī. Skatīts: 2015. gada 18. martā.