Diskete
Diskete jeb lokanais disks (angļu: floppy disk) ir pārnēsājams magnētisks informācijas nesējs, ko var izmantot vairākkārtējiem ierakstiem un datu saglabāšanai nelielos apjomos. Šis informācijas nesēju veids bija plaši izplatīts no 1970. gadiem līdz pat 2000. gadu sākumam, kad disketes aizvietoja ierakstāmie kompaktdiski un USB zibatmiņas.[1]
Pat valstīs, kur lieto metrisko sistēmu, un apstākļos, kad disketes standarta izmēri ir norādīti metriskās mērvienībās, diskešu izmērus tomēr parasti definē collās. (3,5`` disketes standartā bija definētas kā 90 mm disketes).
70. gadu sākumā tika izveidoti vairāki 8" diskešu standarti.[2] Tās bija lielas un dārgas, un tās lietoja lieldatoriem. To ietilpība bija no ~80 līdz ~1000 (vai 1200) kilobaitiem. 70. gadu vidū izveidoja 5,25" disketes. Tās bija līdzīgas 8" disketēm, tikai mazākas un lētākas. Tās lietoja pirmajos mikrodatoros. Šo diskešu ietilpība arī bija robežās no ~80 līdz 1200 kB. Tās arī tomēr bija lielas un neizturīgas (viegli sabojājamas). 80. gadu vidū parādījās vairāki 3,5" diskešu formāti, no kuriem visizplatītākais bija Sony 90 mm formāts. Sākotnējai versijai (DD) ietilpība bija 720 kB, bet 1987. gadā izstrādāja versiju (HD) ar 1,44 MB ietilpību. Šis standarts noturējās visilgāk, un gandrīz visas mūsdienās relatīvi viegli pieejamās disketes un diskešu ierīces ir bāzētas uz šo standartu. Šīm disketēm magnētiskajam materiālam priekšā ir vāks, kas daļēji pasargā no putekļiem un noskrāpēšanas. Vēlāk izstrādāja arī lielākas ietilpības standartus, bet tie plaši neieviesās. Daži no tiem nebija savietojami ar parastajām disketēm (Zip drive), daži bija (LS-120).
Visizplatītākajām 3,5" HD 1,44 MB disketēm ietilpība ir 1,38 MiB jeb ~1,47 MB. Skaitli 1,44 ieguva, sareizinot bināro kilobaitu (kibibaitu) skaitu ar 1000. Datu nolasīšanas un ierakstīšanas ātrums parasti ir robežās no 30 līdz 70 KB/s. Datus uz virsmas ieraksta koncentriskos celiņos, kas sadalīti sektoros. Sektora ietilpība ir 512 baiti. Sektoru skaits celiņos var būt dažāds (atkarībā no attāluma līdz centram) vai vienāds visiem celiņiem. Pirmajā gadījumā var sasniegt lielāku ietilpību, bet ir nepieciešama sarežģītāka diskešu ierīce. Otrajā gadījumā var iztikt ar vienkāršāku diskešu ierīci.
2010. gadā diskešu ražošanu pārtrauca Sony, kas bija palicis pēdējais nozīmīgais ražotājs.[3]
Mūsdienās disketes joprojām izmanto agrāk ražotās industriālās iekārtās, lidmašīnās un citos pielietojumos, kur izmaksu vai tehnisku ierobežojumu dēļ nav notikusi pāreja uz jaunākiem datu pārneses veidiem.[4][5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Richard Fletcher. «PC World announces the end of the floppy disk». The Daily Telegraph, 2007-01-30. Skatīts: 2011-06-22.
- ↑ Edward R. Teja. The Designer's Guide to Disk Drives (1st izd.). Reston, Virginia, USA : Reston Publishing Company, Inc. / Prentice-Hall Company, 1985. ISBN 0-8359-1268-X.
- ↑ Charlie Sorrel. «Sony Announces the Death of the Floppy Disk». Wired (en-US). ISSN 1059-1028. Skatīts: 2023-03-11.
- ↑ WIRED. «Why the floppy disk just won’t die». Ars Technica (angļu), 2023-03-07. Skatīts: 2023-03-11.
- ↑ Scharon Harding. «5.25-inch floppy disks expected to help run San Francisco trains until 2030». Ars Technica (en-us), 2024-04-10. Skatīts: 2024-04-12.
 | Šis ar informācijas tehnoloģijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Disketes |