Demogrāfiskās slodzes koeficients

Demogrāfiskās slodzes koeficients ir ekonomiski atkarīgo iedzīvotāju skaita attiecība pret darbaspējīgo iedzīvotāju skaitu. Šos skaitļus nosaka nevis pēc reāliem nodarbinātības datiem, bet no iedzīvotāju vecuma struktūras konkrētajā valstī vai teritorijā. Cilvēkus, kuri ir jaunāki par 15 gadiem un tos, kuri sasnieguši 65 gadu slieksni, uzskata par ekonomiski atkarīgajiem. Savukārt par darbaspējīgajiem uzskata cilvēkus vecuma intervālā no 15 līdz 64 gadiem. Iegūstam:

Demogrāfiskās slodzes koeficients = (((15 gadus nesasniegušo iedzīvotāju skaits) + (65 gadus sasniegušo iedzīvotāju skaits)) / (iedzīvotāji starp 15 un 64 gadiem)) x 100%

Šī proporcija ir svarīga tādēļ, ka tai pieaugot, pieaug sociālo izmaksu slogs bērnu audzināšanai un veco ļaužu pensijām. Tas savukārt iespaido darbaspēka izmaksas.

Saskaņā ar demogrāfisko pāreju modeli demogrāfiskās slodzes koeficients sākotnēji ir vidējs (ja valstī ir ilgstoši bijusi augsta gan dzimstība, gan mirstība, t.sk. bērnu mirstība). Vēlāk, bērnu mirstībai samazinoties, atkarības proporcija kļūst zemāka, jo pieaug atkarīgo bērnu (jaunāku par 15 gadiem īpatsvars) - šādas valsts piemērs ir Jemena u.c. Tuvo Austrumu valstis. Nākamajā demogrāfiskajā pārejā samazinās dzimstība un demogrāfiskās slodzes koeficients kļūst mazs (t.i. ekonomikai labvēlīgs), jo ir mazāk bērnu, bet joprojām daudz cilvēku darbaspējīgā vecumā. Šādās valstīs sociālo izmaksu īpatsvars darbaspēka izmaksās ir vismazākais - šādu valstu piemēri ir Ķīna un Īrija. Visubeidzot, kad dzimstība kādā valstī ilgstoši bijusi zema, bet dzīves ilgums liels, tad iedzīvotāju pamatmasa sāk novecot un atkarības proporcija atkal palielinās (t.i. kļūst ekonomiski nelabvēlīga). Šāda situācija ir sasniegta Japānā, lielā daļā Eiropas (Itālija, Vācija); šai situācijai strauji tuvojas arī Latvija.

Aprēķina piemērs: Latvijā 2007. gadā bija 13,6% iedzīvotāju vecumā no 0 līdz 14 gadiem, 69,6% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem, un 16.7% iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem.[1] demogrāfiskās slodzes koeficients ir ((13,6% + 16.7%)/69,6%)*100% = 43,5%. T.i. uz katriem 1000 darbaspējīgā vecuma iedzīvotājiem ir apmēram 435 apgādājamo vecuma grupu iedzīvotāji.

 
Latviešu ekonomists, statistiķis un demogrāfs Kārlis Balodis 1919. gadā definēja demogrāfisko slodzes jēdzienu

Latviešu tautsaimnieks, statistiķis un demogrāfs Kārlis Balodis pirmo reizi demogrāfiskās slodzes koeficientu aprakstīja 1919. gadā,[nepieciešama atsauce] to raksturojot kā bērnu un veco iedzīvotāju attiecību pret darbspējas vecuma iedzīvotājiem. Demogrāfiskās slodzes vispārējais koeficients tiek aprēķināts kā attiecība starp bērnu un veco cilvēku skaitu pret darbspējīgo skaitu, kuri spēj sevi pilnībā uzturēt. Demogrāfiskās slodzes koncepcija balstās uz vecumstruktūru raksturojumu būtiskāko izmaiņu noteikšanu pagātnē un zinātniskiem paredzējumiem perspektīvā. Mūsdienās slodzes indeksus plaši izmanto starptautiskajos salīdzinājumos, arī ANO sistēmā, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (Organisation for Economic Cooperation and Development, OECD), Eiropas Savienības (European Union) Statistikas birojā.[2]

  1. CIA World Factbook
  2. Pēteris Zvidriņš. «Demogrāfiskā slodze», 10.02.2021.. Skatīts: 22.04.2021..

Ārējās saites

labot šo sadaļu