Dalībnieks:Agnese2209/Smilšu kaste
| Upes nēģis Lampetra fluviatilis (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Upes nēģis (Lampetra fluviatilis) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Nēģi (Cephalaspidomorphi) |
| Kārta | Nēģveidīgie (Petromyzontiformes) |
| Dzimta | Nēģu dzimta (Petromyzontidae) |
| Ģints | Nēģi (Lampetra) |
| Suga | Upes nēģis (Lampetra fluviatilis) |
Upes nēģis (Lampetra fluviatilis) ir anadroma suga, kas jūrā dzīvo 1-3 gadus, tad dodas nārstot upēs.[1] Latvijas teritorijā sastopams visās lielākajās Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī ietekošajās upēs. Galvenās nēģa nārsta upes ir Salaca, Gauja, Irbe un Venta un to pietekas.[2]
Morfoloģiskās īpašības labot šo sadaļu
Aptuveni 51 cm garš čūskveida ķermenis bez zvīņām, nav vēdera un krūšu spuru. Mugurkaula vietā skrimšļa veidojums - mugurstiegra jeb horda, kuru sedz saistaudu apvalks. Viena nāss jeb ožas orgāna ārējā atvere. Par elpošanas sistēmu kalpo septiņi žaunu maisu pāri ar daudzām krokām uz to iekšējās virsmas. Upes nēģim ir trīs acis: divas no tām izvietotas klasiski - katrā ķermeņa pusē galvas sānos, bet trešā(kas gan nav īsti attīstījusies jeb ir palikusi aizmetņa stadijā, tāpēc tikai nedaudz spēj uztvert gaismas spilgtuma izmaiņas)atrodas galvas virspusē apslēpta zem ādas.[3]
Barošanās labot šo sadaļu
Nēģis piesūcas zivij ar piltuvveidīgo piesūcekni, ar ragvielas plātnītēm pārvīlē upura ādu un ievada brūcē īpašu dziedzeri, kas pēc uzbūves zināmā mērā līdzinās čūsku indes dziedzeriem, izdalītu vielu; tā neļauj sarecēt laupījuma asinīm, tādējādi atvieglojot to iesūkšanu mutē. Viņs no upura izsūc visu, ko vien var: asinis, iekšejos orgānus, muskuļus. Ja neizdodas neko nomedīt, tas neatsakās arī no dažādu nobeigušos dzīvnieku audu sulām. Galvenokārt tas piesūcas brētliņām, reņģēm un salakām, pirmkārt, lēni peldošām, novārgušām.[4]
Migrācija labot šo sadaļu
Viena daļa upes nēģu sak iepeldēt upēs jau vasarā. Nēģa migrācijas maksimums Latvijas upēs parasti novērojams oktobrī un novembrī, taču nārsta migrācija turpinās visu ziemu un pavasarī līdz pat maijam. Novērota līdz 250 km tāla migrācija, pārvietošanās ātrums 13 km diennaktī. Agrāk ieceļojošie nēģi dodas uz upju augšteci, ceļojuma laikā briedinot dzimumšūnas, bet pavasara migranti parasti paliek tuvak lejtecei, jo ir jau jūrā paguvuši fizioloģiski pietiekami sagatavoties nārstam. Nārsta ceļojuma laikā tie nebarojas, izmanto jūrā uzkrātās tauku rezerves, tāpēc nu jau vairs nevajadzīgās zobveida plātnītes dzīvnieku mutē un uz mēles zaudē asumu un barības vads atrofējas. Cīnīdamies ar upes straumi un dažādiem dabiskiem un cilvēku radītiem škēršļiem, nēģi pamazām novājē: kļūst vieglāki un arī īsāki. Toties palielinās dzīvnieku muguras spuras. Ķermeņa virspuse top tumšāka, pelēcīgi zaļos toņus nomaina iezilgani brūnzaļa krāsa. Uz vairošanās vietām nēģi ceļo tumšās bezmēness naktīs. Gaišajā diennakts periodā viņi uzturas zem akmeņiem un pārkareniem krastiem.[4]
Nārstošana labot šo sadaļu
Dzimumgatavība iestājas 4-7 gadu vecumā, sasniedzot 23-46 cmgarumu. Upes nēģi nārsto straujtecēs, bet izvēlas gultni ar smalkāku substrātu, kas klāts ar oļiem un granti. Nārsta periodā nēģi pārstāj vairīties no gaismas. Nēģu tēviņš attīra no dūņu aplikumiem izraudzīto nārsta vietu un, ar mutes piesūcekņa palīdzibu pārvietojot akmentiņus, veido upes gultnē iegarenu dobīti - ligzdu, ko mātīte pēc tam padziļina. Kad ligzda gatava, mātīte piesūcas pie iedobītes malas tā, lai galva būtu vērsta pret straumi, bet tēviņš piesūcas mātītes galvai un apvijas tās ķermenim. Ar vienu mātīti nārsto 1-6 tēviņi. Katra upes nēģu mātīte iznērš ne mazāk kā 15 tūkstošus sīku (aptuveni 1mm) ikru, kuri pielīp pie smilšu graudiņiem un oļiem. Nārsto vienreiz mūžā, jo migrācija, ligzdas būvēšana un ikru nēršana prasa no nēģiem maksimālu spēku atdevi, tādēļ pēc nārsta viņi aptuveni divu nedēļu laikā iet bojā. Nēģi lielākoties nārsto tajās upēs, kurās aizritējusi viņu bērnība. Pagaidām vēl droši nav zināms kā nēģi atrod tieši savas upes. Viena no versijām - ar ožas palīdzību.[1]
Attīstība labot šo sadaļu
Ikru attīstiba ilgst 6-17 dienas. No tiem izšķiļas 3-4 mm gari iedzelteni kāpuriņi. Kāpuri 3-7 dienas pēc izšķilšanās ir mazkustīgi. Kad izaug vismaz 0,5 cm gari, tie uzturas upes seklākajās vietās, ierakušies gruntī, gar krastu un sēkļos, kur upes gultne smilšaina un ar organiska materiāla (dūņu un detrīta) piejaukumu un sāk intensīvi baroties ar sīkām dzīvu un atmirstošu augu daļiņām. Kāpuri ir akli, acis viņiem paslēptas zem ādas, tik tikko samanāmas. Mutes forma ir nevis apaļa, bet stūrainas spraugas veidā, ragvielas zobu nav. Žaunu atveres - trīsstūrainas, atrodas īpašās sānu rievās.[5] Kāpuri tik ļoti atšķiras no pieaugušajiem nēģiem, ka ilgu laiku cilvēki tos uzskatīja par patstāvīgu dzīvnieku sugu. Kāpuri, kurus mēdz saukt par ņurņikiem, pavada upēs 4-6 gadus. Pēc tam, kad tie izauguši gandrīz desmit centimetrus gari, no rudens līdz pavasarim noris metamorfoze, kuras laikā dzīvnieki nespēj uzņemt barību.Pēc metamorfozes ņurņiks kļūst par aptuveni 15 cm garu upes nēģi un aprīlī vai maijā dodas uz jūru.[4]
Izdzīvošana labot šo sadaļu
No daudziem tūkstošiem kāpuru tikai nedaudzi sasniedz pieauguša indivīda stadiju, jo dažādu iemeslu dēļ tie aiziet bojā. Upēs ņurņikus izķer zivis. Ignorējot makšķerēšanas noteikumos ierakstīto aizliegumu, tos diemžēl izķer arī makšķernieki, kas nēģu kāpurus atzinuši par labu uz āķa spraužamu ēsmu. Ne mazums kāpuru aiziet bojā dēļ daudzviet joprojām neattīrītiem vai nepilnīgi attīrītiem sadzīves un rūpnieciskiem notekūdeņiem, kas ieplūst upēs. Migrāciju upēs apgrūtina (vietām to padara pilnīgi neiespējamu)daudzi aizsprosti un dambji. Neapstrīdami to apgrūtina zvejnieku izlikti murdi. Nēģi nokļūst ne tikai legālo zvejotāju murdos, bet diemžēl arī daudzos maluzvejnieku izliktos ķeramrīkos.[4]
Atsauces labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Upes nēģis |