Dāmokla zobens (latīņu: Damoclis gladius) ir tēlains izteiciens, ko saprot kā nemitīgu apdraudējumu, kas seko cilvēkam, neskatoties uz tā labo stāvokli, ietekmi un/vai bagātību.[1]

Angļu gleznotāja Ričarda Vestala 1812. gada glezna „Dāmokla zobens”.

Izteiciens radies no kādas Sicīlijas anekdotes, kuru vēlāk Cicerons atstāstījis savā darbā Tusculan Disputations.[2] Darbā vēstīts par Sirakūzu valdnieku Dionīsiju II (405 — 308 p.m.ē.), kurš savu troni uz vienu dienu nodevis galminiekam Dāmoklam, jo viņš Dionīsiju bija nosaucis par laimīgāko cilvēku pasaulē. Taču drīz vien Dāmoklam šī laimes sajūta izgaisa, jo, sēžot pie dzīru galda, viņš ieraudzīja virs savas galvas zirga astrā iesietu kailu zobenu. Tā valdnieks parādīja, ka viņa dzīve nebūt nav apskaužama, jo dzīvība ir nemitīgi apdraudēta.[1]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 Svešvārdu vārdnīca (trešais izd.). Jumava. 2007. 131. lpp. ISBN 978-9984-38-332-3.
  2. Dāmokla zobens Arhivēts 2001. gada 31. martā, Wayback Machine vietnē. (angliski)