Burundi pilsoņu karš
Burundi pilsoņu karš bija bruņots konflikts starp tutsi un hutu etniskajām grupām, kas ilga no 1993. gada 21. oktobra līdz 2005. gada augustam. Konflikts sākās pēc valsts pirmajām daudzpartiju vēlēšanām kopš neatkarības iegūšanas no Beļģijas 1962. gadā, un oficiāli tas tika izbeigts tikai pēc tam, kad 2005. gada augustā amatā stājās prezidents Pjērs Nkurunziza.
| Burundi pilsoņu karš | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Burundijas bēgļi 1993. gadā | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
| Hutu grupējumi | Tutsi grupējumi | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| 300 000 nogalināti | |||||||
Kara laikā gāja bojā aptuveni 300 000 cilvēku.
Kara gaita labot šo sadaļu
Konflikta pirmsākumi labot šo sadaļu
Tutsi un hutu izcelsme joprojām ir neskaidra, taču eiropiešu kolonizatori (vispirms vācieši un pēc tam beļģi) nostiprināja tutsi pārākumu pār hutu gan īpašuma, gan politikas ziņā, neraugoties uz to, ka tutsi bija skaitliski mazākumā. Burundijas neatkarība politisko situāciju nemainīja. Jau 1966. gadā Mišels Mičombero (Michel Michombero) gāza monarhiju un izveidoja Burundijas prezidentālu republiku, faktiski militāru huntu. Sekoja divdesmit piecus gadus ilgs tutsi militārais režīms.
Pēdējais militārais apvērsums notika 1987. gada 9. septembrī. To vadīja majors Pjērs Bujoja (Pierre Buyoya). Mēģinot sākt nacionālo dialogu, Bujoja ieviesa virkni reformu, lai samazinātu plašsaziņas līdzekļu kontroli. Taču dialoga vietā šīs reformas hutu vidū raisīja cerības, ka hutu vara vājināsies un pēc tam kritīsies, tādējādi palielinot spriedzi starp etniskajām grupām. Valsts ziemeļos notika vairākas lokālas hutu sacelšanās pret vietējiem tutsi vadītājiem, kurās vietējie tutsi tika nogalināti simtiem cilvēku. Bujoja nosūtīja armiju, lai apspiestu sacelšanos, un karaspēks nogalināja tūkstošiem hutu.
1993. gada genocīds labot šo sadaļu
Šādos apstākļos 1993. gada 27. jūnijā valstī tika sarīkotas pirmās daudzpartiju vēlēšanas. Tajās, protams, uzvarēja hutu Melhiors Ndadaje no Burundijas Demokrātijas frontes (Front pour la Démocratie au Burundi, FRODEBU). Taču 1993. gada 21. oktobrī viņu nogalināja tutsi ekstrēmisti. FRODEBU atbildēja ar uzbrukumiem tutsi. Tika nogalināti līdz 25 000 cilvēku. Atbildē daļa Burundijas armijas (daudzi karavīri bija tutsi) un tutsi civiliedzīvotāji uzbruka hutu, tostarp civiliedzīvotājiem, nogalinot aptuveni tikpat daudz cilvēku. Kopumā nākamajā gadā valstī tika nogalināti no 50 000 līdz 100 000 cilvēku.
ANO 1993. gada notikumus vēlāk pasludināja par hutu veikto tutsi genocīdu, ko organizēja gan valsts, gan kaujinieku grupas.
Sipriēna Ntarjamiras nāve labot šo sadaļu
Tutsi apvērsuma mēģinājums, kurā tika nogalināts Melhiors Ndadaje un 6 valdības locekļi, turpmākajos notikumos cieta neveiksmi, un parlaments, kurā dominēja FRODEBU, 1994. gada 5. februārī par jauno prezidentu ievēlēja Sipriēnu Ntarjamiru. Taču 1994. gada 6. aprīlī lidmašīna, ar kuru no Tanzānijas atgriezās cilvēki, kas bija ieradušies no starptautiskās sanāksmes, kuras mērķis bija atrisināt konfliktu starp tutsi un hutu Ruandas un Burundi teritorijā, ceļā uz Kigali lidlauku avarēja. Avarijā gāja bojā Sipriens Ntarjamira un Ruandas prezidents Žuvenāls Habjarimana. Saskaņā ar vienu no versijām lidmašīna tika notriekta, un hutu par to vainoja savus pretiniekus tutsi. Šīs traģēdijas sekas bija Ruandas genocīds, kas izraisīja vēl lielāku tutsi slepkavību vilni Burundijā. Tomēr šīs slepkavības nebija organizētas slepkavības kā kaimiņvalstī, bet tikai nekārtības. 8. aprīlī parlamenta priekšsēdētājam Silvestram Ntibantunganjam, kurš kopš 6. aprīļa bija prezidenta pienākumu izpildītājs, uz 4 gadiem tika uzticēta prezidenta amata pilnvaru pildīšana, bet faktiski viņš kļuva par prezidentu tikai 1994. gada oktobrī. Situācija valstī turpināja pasliktināties, jo īpaši saistībā ar tūkstošiem Ruandas bēgļu.
Pēc 1996. gada apvērsuma labot šo sadaļu
Neraugoties uz nemieriem, politiskā sistēma ar hutu prezidentu un tutsi armiju pastāvēja līdz 1996. gadam, kad Pjērs Bujoja militārā apvērsuma rezultātā gāza nākamo prezidentu. 1996. gada 20. jūlijā hutu kaujinieki nogalināja 300 tutsi. 1997. gada 5. janvārī tutsi karavīri nogalināja 126 hutu bēgļus. Tikai 1998. gadā Bujoja un parlaments, kurā joprojām dominēja hutu, vienojās par valsts pārejas konstitūciju, un Bujoja varēja oficiāli kļūt par prezidentu.
1998. gada 15. jūnijā sākās miera sarunas. Tomēr karš turpinājās. 2000. gadā Tanzānijā ar Nelsona Mandelas starpniecību tika panākta vienošanās par pamieru Burundijā. To rezultātā tika izveidota pagaidu valdība, kurā prezidenta un viceprezidenta amatus pārmaiņus ik pēc 18 mēnešiem ieņēma hutu un tutsi pārstāvji. Taču vienošanās tika panākta tikai starp valdību un trim tutsi nemiernieku grupām. Divas hutu grupējumi sarunās nepiedalījās un atteicās atzīt vienošanos.
Miera sarunas, kas notika kopš 1998. gada, beidzās 2000. gada 30. novembrī, bet panākumi bija nelieli. Hutu kaujinieki 2000. gada 28. decembrī nogalināja autobusu "Titanic Express", kas brauca no Kigali. Tika nogalināti 20 tutsi un Lielbritānijas pilsone Šarlote Vilsone. Vēl viens apvērsuma mēģinājums 2001. gada 18. aprīlī cieta neveiksmi. gada 9. novembrī tika nolaupīti 300 koledžas studenti. gada 25. decembrī hutu grupējumi, kas atteicās sākt miera sarunas, neveiksmīgi uzbruka armijas daļām. Tika nogalināti 500 kaujinieki. Tā rezultātā vairākus mēnešus turpinājās smagākas kaujas. 2002. gada 9. septembrī Itabā kaujās starp armiju un nemierniekiem no Nacionālā kongresa par demokrātijas aizsardzību – Demokrātijas aizsardzības spēkiem (FDD) tika nogalināti līdz 267 neapbruņotiem civiliedzīvotājiem.
2003. gada jūlijā nemiernieku uzbrukumā galvaspilsētai Bužumburai tika nogalināti 300 cilvēki. Vēl 15 000 cilvēku kļuva par bēgļiem. Tajā pašā mēnesī prezidents Bujoja nodeva varu hutu pārstāvim Dometjēnam Ndajizejei. Ndajizeje 2003. gada novembrī Āfrikas līderu samitā Tanzānijā parakstīja pamiera līgumu ar FDD. Saskaņā ar šo vienošanos FDD kļuva par politisku partiju, un tika nolemts, ka kaujinieki tiks integrēti armijā. 2003. gada 29. decembrī tika nogalināts pāvesta nuncijs Burundijā, arhibīskaps Maikls Kortnijs.
2004. gada decembrī cits hutu nemiernieku grupējums — Nacionālās atbrīvošanas spēki (FNL) — uzņēmās atbildību par 160 Kongo tutsi nogalināšanu ANO Gatumba bēgļu nometnē Burundijā, netālu no Kongo Demokrātiskās Republikas robežas. ANO nosodīja šo slaktiņu, uzsverot, ka lielākā daļa nogalināto bija sievietes un bērni. ANO sūtnim Burundijā tika dots rīkojums izmeklēt noziegumu, un šis solis liecināja par ANO pieaugošo iejaukšanos Burundijas pilsoņu karā. ANO un valdības spēki 2004. gada decembrī sāka atbruņot tūkstošiem Burundijas karavīru un bijušo kaujinieku.
Miera process un kara izbeigšana labot šo sadaļu
.jpg)
2005. gada janvārī prezidents parakstīja likumu, ar kuru tika izveidota jauna nacionālā armija, ko veidoja tutsi militārie spēki un gandrīz visu hutu grupu kaujinieki. Jauna konstitūcija tika apstiprināta pirmajā tautas balsojumā kopš 1994. gada. Jūlijā notika parlamenta vēlēšanas. Tajās uzvarēja FDD. Dažus mēnešus vēlāk jaunais divpalātu parlaments, kura abas palātas bija hutu kontrolē, par prezidentu ievēlēja FDD pārstāvi Pjēru Nkurunzizu. 2006. gada 15. aprīlī tika atcelta nakts policijas stunda, kas bija spēkā kopš 1993. gada. Visbeidzot Tanzānijā tika parakstīta vienošanās ar pēdējo hutu grupējumu — FNL.
Taču 2008. gada aprīļa vidū FNL vienības apšaudīja Burundijas galvaspilsētu. Tika nogalināti 33 cilvēki.
Skatīt arī labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Burundi pilsoņu karš.
