Buinovskas kanjons
Buinovskas kanjons (bulgāru: Буйновско ждрело) ir ap 16 km garš kanjons Bulgārijas dienvidos, pa kuru tek Buinovskas upe. Administratīvi atrodas Smoļanas apgabala Borinas pašvaldībā. Viens no Bulgārijas Tautas Republikas laikā noteiktajiem valsts 100 tūrisma objektiem.[1]
Buinovskas kanjons | |
---|---|
Valstis | Bulgārija |
Ģeogrāfiskais apgabals | Buinovskas upes ieleja |
Ietilpst | Rietumu Rodopi |
Garums | 16 km |
Augstums | vidēji 1090 m |
Pilsētas | Jagodina |
Koordinātas | 41°38′08″N 24°20′18″E / 41.63556°N 24.33833°EKoordinātas: 41°38′08″N 24°20′18″E / 41.63556°N 24.33833°E |
Buinovskas kanjons Vikikrātuvē |
Apraksts
labot šo sadaļuViss kanjona garums ir aptuveni 16 km, un tā vidējais absolūtais augstums virs jūras līmeņa ir aptuveni 1090 metru. Tas sākas uz ziemeļiem no Buinovas ciemata 1307 m vjl., un virzās uz ziemeļiem. Pirmie 7—8 km ir salīdzinoši plati, bet pēc Jagodinas ciema un pagrieziena uz to, sienas veidojošais proterozoja marmors sabīdās tuvu un vienu no ielejas vietām sauc par "Vilka lēcienu" — vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka tur vilki lēkuši pāri, lai uzbruktu ganāmpulkiem. Tas beidzas ar Tešelas aizsprostu 876 m virs jūras līmeņa.[2]
Netālu no Jagodinas ciema upes labajā krastā atrodas Jagodinas un Imamovadupkas alas, kas arī ir tūrisma objekti. Jagodinas alas garums pārsniedz 8 kilometrus, no kuriem 1,5 km ir pieejami tūristiem.
Caur ieleju ved vienjoslas ceļš, kas ir vienīgā Buinovas un Kožaras ciemu saikne ar pārējo valsts daļu. Daļēji Buinovskas upe atrodas izveidotas ekotakas maršrutā.
Dabas aizsardzība
labot šo sadaļuKanjonā sastopamas retas un aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas. 1971. gadā šeit tika izveidota aizsargājamā dabas teritorija 759 hektāru platībā.[3]
Attēlu galerija
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Buinovskas kanjons.
- ↑ Сборник „100 национални туристически обекта“ — в сайта на Сдружение „Национално обединение съхрани българското“
- ↑ Мичев, Николай и др. Географски речник на България. София, Наука и изкуство, 1980. с. 68.
- ↑ Буйновско ждрело, профил в Изпълнителна агенция по околна среда