Biovara

Biovaras (Biopower) jēdzienu pirmais lieto Mišels Fuko, bet vēlāk arī G. Agambens, A. Negri un M. Harts, lai apzīmētu īpašu varas formu, kura veic indivīdu kontroli un optimizēšanu, kas ir atšķirīga no varas formas, kura dominējusi aptuveni līdz 17 g.s. vidum un kuru raksturoja noteikta valdnieka vara un indivīdu atrašanās šīs noteiktās varas ietekmē. Biovara ir decentralizēta varas forma, kura sevi izplata caur dažādām sabiedriskām institūcijām, kā piemēram, skolām, armijas struktūrām, fabrikām un psihoneiroloģiskajām klīnikām.

Biovara. M. Fuko

M. Fuko ar šo jēdzienu apzīmē varas tehnoloģiju, ar kuru tiek panākta kontrole pār individuāliem ķermeņiem un veselām populācijām. M. Fuko biovaras parādīšanos saista ar varas paradigmu maiņu. Ja līdz 17. gs. sabiedrībā varu īstenoja augstākā vara, draudot ar nāvi, tad modernajā sabiedrībā, kurā kontroli ir jāizskaidro racionāli, uzsvars tiek likts uz nepieciešamību dzīvot. No disciplīnas sabiedrības notiek pāreja un kontroles sabiedrību. Ja disciplīnas sabiedrībā cilvēks tika uztverts kā mašīna, kas ir jāuzlabo, lai veicinātu produktivitāti, un tas varētu veiksmīgi integrēties ekonomiskajās sistēmās, tad kontroles sabiedrībā indivīdu ietekmēšana tiek veikta ar biopolitikas palīdzību, kontrolējot katru indivīdu atsevišķi un pārveidojot viņu atbilstoši valsts ķermeņa nepieciešamībai. Indivīda kontrole šāda tipa sabiedrībā tiek attaisnota ar imperatīvu, kas paredz nepieciešamību uzturēt sabiedriskā ķermeņa dzīvību.

Fuko norāda uz īpašām disciplinārajām tehnoloģijām, kas nodrošina indivīda pārveidošanu par pakļāvīgu un produktīvu ķermeni. Šīs disciplinārās procedūras tiek īstenotas slimnīcās, skolās, darba cehos, kā arī psihoneiroloģiskajās klīnikās. Šīs vietas, pārņemot kontroli pār cilvēka telpu, iedēsta indivīdā nepieciešamos uzvedības modeļus, standartizē un optimizē rīcību. Ja agrāk (aptuveni līdz 17 gs. vidum) vara aktivizējās tikai tad, kad tika apdraudēta tās autoritāte, tad kopš varas formu maiņas tā caur šīm iestādēm iekļūst sabiedrības iekšienē un izvērš daudz efektīvāku kontroli.

Tomēr, lai arī vara ir represīva un apspiedoša, vēlākajos darbos Fuko uzsver arī tās produktīvo funkciju, apgalvojot, ka indivīda un varas attiecības nav tikai akla indivīda pakļaušanās kādai varai, bet sava veida dialogs, kurā veidojas zināšanas un tieši attiecībās ar varu veidojas indivīda patība. Fuko raksta:

• Bet šīs vientuļās, vardarbībai un likstām pakļautās dzīves, vai tad tās pašas nešķērso varu un neprovocē tās spēkus? Vai tā nav mūsu sabiedrības raksturīgākā iezīme, ka liktenis formu iegūst saskaroties ar varu, cīņa ar vai pret to? (M. Fuko “Patiesība. Vara. Patība”. 89. lpp., 113. lpp. Spektrs 1995)

Biovara. A. Negrī un M. Harts

Harta un Negrī darbā „Impērija” biovara ir visaptverošs jēdziens. Viņuprāt visas mūsdienu politika ir biopolitika, veids, kā kontrolēt sabiedrību no iekšienes. Viņi savu ideju par biovaru, kā Impērijas drošības un integritātes uzturētāju, sapludina ar Ž. Delēza ideju, par to, ka kontroles sabiedrībā nepieciešamo uzvedības modeļu iedēstīšana nenotiek vairs tikai ar disciplinārām institūcijām — slimnīcām, skolām, darba vietām, - bet šīs pārveidošanas stratēģijas ir imanentas pašai eksistencei kontroles sabiedrībā. Par biovaras subjektu cilvēks kļūst ikdienā, katrs ikdienas solis ir biovaras noteikts un ar netiešām kontroles procedūrām novadīts nepieciešamajiem mērķiem. Tādēļ Negri un Harta izpratnē biopolitika ir vērsta uz to, lai vara izplatītos caur indivīda apziņu un ķermeni.

Harts un Negri atklāj, ka šī vara tiek īstenota transnacionālo korporāciju uzturēšanai, kuras ir nolēmušas pasauli sadalīt biopolitiski un biovaras kulminācija ir attiecināma uz kapitālistisku sabiedrību. Šādā sabiedrībā kapitālistiskā ražošana, radot dažādas vajadzības, atraisa indivīdu enerģiju, kuri pūlas šīs vajadzības sasniegt un šo enerģiju ekonomiskie monopoli izmanto savās interesēs. Darba "Impērija" revolucionāro patosu veido K.Marksa un Ž. Delēza idejas, kas apvienotas kristietības leģendu par Asīzes Francisku, kurš atsacījās no disciplinārās sabiedrības, tā vietā izvēloties prieka pilnu dzīvi. Harts un Negrī uzsver, ka arī šobrīd mēs esam līdzīgā situācijā, kad pret varas ļaunumu mums ir jāvēršas atsakoties un izvēloties alternatīvu dzīves modeli. Lai veicinātu attālināšanos no šīs uzspiestās varas, Harts un Negrī aicina uz ķermeņa dumpi, kas izpaustos, kā establišmenta racionalizēta ķermeņa pārveidošana, veicot tetovējumus, durot pīrsingu u. c. veidos, izmantojot sava ķermeņa potenciālu, sarautu saites ar represīvo varu. Harts un Negrī atzīst, ka indivīdu ķermenis satur milzīgu potenciālo enerģiju, kas var tikt izmantota, lai atbrīvotos no represīvajām procedūrām. Šobrīd ar šo potenciālu manipulē milzīgie ekonomiskie konglomerāti, bet pastāv iespēja revolucionizēt šo represīvo stāvokli un atbrīvoties no tā. Atšķirībā no Fuko, šis biovaras traktējums uzsver tās represīvo dabu un redz to, kā draudīgu, ar indivīda laimi nesavienojamu spēku, no kura ir jāatsvabinās.

Biovara. G. Agambens

Līdzīgi, kā Harts un Negrī, arī Agambens biovaru uzskata par pamatu visām varas formām, tomēr viņa biovaras izpratne atšķiras. Kā uzskatāmāko paraugu biovarai, Agambens min koncentrācijas nometni. Viņaprāt šī Eiropas vēstures „trauma” nav atkritiens barbarismā, bet ir likumsakarīgs civilizācijas un likuma attīstības rezultāts. Pēc Agmabena, vara vienmēr balstās uz tiesībām atņemt kādam dzīvību — šo parādību viņš analizē izmantojot Homo Sacer jēdzienu, ar to saprotot indivīdu Romas likumos, kurš likuma pārkāpuma dēļ ir kļuvis neaizskarams un tai pat laikā valstij ir tiesības viņu leģitīmi nogalināt. Indivīds tiek padarīts par „kailo dzīvību” — viņam tiek atņemts pilsoņa apvalks un viņa dzīvība pieder valstij. Biovara izpaužas spējā noteikt šo izņēmuma stāvokli un uzurpēt varu pār kailajām dzīvībām. Koncentrācijas nometne ir kā telpa, kurā izmitināt tos, kas ieguvuši izņēmuma stāvokli un kļuvušo par kailajām dzīvībām varas rokās.